Par to, kas tālāk

Šodien ņemu savas somas plecos un dodos mājās. Projekta laiks šeit noslēdzies. Taču apsolu visiem, ka jaunnedēļ šeit varēsiet atrast nelielu bilžu reportāžu par manām projekta gaitām. Tāds vizuāls kopsavilkums ar mazliet teksta.

Tāpat arī varu teikt, ka nekas jau tā īsti nebeidzas. Centīšos visus turēt up-to-date un informēt par pēc-projekta aktivitātēm, kas noteikti sekos. Tas nozīmē vien to, ka arī jaunajā gadā šajā blogā ir vērts ik pa laikam ielūkoties.

Ja kādam mana bolga lasītājam ir radusies padziļinātāka interese par projektu un Vjetnamu, ir kādi jautājumi vai komentāri, noteikti var man rakstīt uz e-pastu: dana.felkere@gmail.com

Nelieku punktu, lieku daudzpunkti

Tā diena, kad lielās atvadas no Indigo jāsaka, pienāca. Pienāca ātri. Varbūt pat pārāk. Taču šodien es par to neskumstu (jo to darīju vakar). Tagad man iekšā ir mierīga sajūta, kluss prieks un daudz jo daudz pozitīvu emociju. Varbūt tāpēc, ka es nekam šodien nelieku punktu, es visam lieku daudzpunkti. To es daru tāpēc, ka nezinu īsti, vai un kur šodien ir kādas lietas jauks sākums vai patīkamas beigas... Tieši šobrīd pielikt punktu nozīmē daudzas lietas izbeigt, aizmirst, nedot tām iespēju "dzīvot". Pielikt daudzpunkti nozīmē "dzīvot" un atstāt vietu turpinājumam, ko laiks un tīšas vai netīšas sakritības sakārtos kā nepieciešams.
Kādu laiku nezināju/neapjautu/nesapratu, kā tas ir - dzīvot mirklim?! Šodien es to zinu! Indigo nodarbība un atvadu pasākums man to visu parādīja...

Man ir vismaz viena atbilde

Šovakar, pētot Indigo biedru sarakstīto Ziemassvētku atvadu kartiņu, atradu vienu atbildi uz manis pašas uzdoto jautājumu sev - ko mana klātbūtne ir devusi kādam no šejieniešiem?

Gribu padalīties. Stāsts tam visam šāds. Priekšpēdējā Indigo nodarbība bija vēltīta tēmai Entertainment*. Viss jau it kā būtu ok, bija izklaidējoši, bet atsevišķi momenti varbūt ne pārāk. Piemēram, viens no mūsu pašu saucamajiem key member** ieradās ar nokavēšanos, par ko viņš saņēma sodu - jāstājas apļa vidū un katrs dalībnieks kaut kā viņu var sodīt. Viens no diviem (labi, ka tik maz) sodiem bija negaidīti "sitieni" pa muguru. Sodīšanas padarīšana pēdējo nodarbību laikā bija izvērtusies par smieklīgu, varbūt reizēm bejēdzīgu uzdevumu pildīšanu pēc katras spēles. Lai gan zinu, ka sodīšana ir "normāla" vjetnamiešu kultūras sastāvdaļa (kas pašiem nepatīk, bet tiek turpināta), tomēr es tādu netaisnību nespēju saprast... samulsums, ko šķietami tajā brīdī nolasīju no puiša sejas, lika man par šo jautājumu ierunāties. Izrunājām šo jautājumu ar Indigo key members un šķita, ka tagad viņi pirms soda piemērošanas varbūt tiešām padomās: Kur tam ir nozīme, kur ne? Kur tas palīdz uzturēt jautrību, kur tas viss pārstāj būt smieklīgi? Kad par šo jautājumu runāju un, kad tas tika izrunāts, es aizdomājos un mazliet satraucos, vai tomēr darīju pareizi?! Šaubījos, vai par piemēru ņemot konkrēto gadījumu, tā neaizskaru vjetnamiešu vīrieša godu un lepnumu. Taču ieraksts kartiņā ar paldies par to, ka ierunājos, lika saprast... Jap, es darīju pareizi! Mana sirds nebija pārklausījusies.

* Entertainment - izklaide.

** key member - netulkoju, jo nemāku atrast latviešu valodā skanīgu tulkojumu.

Dzin-dzin!

Labs darbiņš, kas padarīts. Šodien 12 brīvprātīgie ar klusu svētku noskaņu un lielu vēlmi dāvāt otram prieku, devās uz bērnu slimnīcu Hanojā. Pulksten 17:00 ar dāvanu maisiem rokās un diviem Ziemassvētku vīriņiem priekšgalā dodamies uz paredzētajām nodaļām.

Pirmais, mazliet satraucošais pārsteigums mums visiem bija mazo pacientu vecums. Lielākoties gadu vai divus veci, bet dāvanas mūsu rokās vairāk vecākiem bērniem paredzētas... Slimnīcas personāls aizmirsa pieteikt, cik veci šie bērni... Taču tad nomierinājām sevi ar domu, ka daļu no dāvanas satura varēs izmantot arī gados vecāks brālis vai māsa. Lai gan tas došanas mirklis bija sirdi priecējošs, tomēr tas ienesa nelielu skumju rievu pierē. Nevaru nedomāt par to, cik savārguši izskatījās daži no mazuļiem, kuru mazie ķermenīši cīnās, lai būtu veseli... Brrr, traki!

Otrais mans pārsteigums bija slimnīca - tā vienkārši mudžēja no cilvēkiem. Tāds wow moments, pilnīgi cita pasaule.. tik daudz bērnu...

Pēc dāvanu izdalīšanas slimnīcas personāls mums pateicās par labo darbu. Šķiet, arī viņiem tas bija tāds patīkams un citādāks notikums ikdienas ritmā.

Darba prieks man un abiem Ziemassvētku vīriņiem. Pa kreisi no manis vīriņš Thai (izrunā Tai), bet pa labi - vīriņš Dong (izrunā Don).

Pārdoma

Šodien tāds dīvains rīts mani sagaidīja. Uznāca lielā pārdoma par likumsakarībām un kopsakarībām, kas kaut kā mijoties ir veidojušas veselu notikumu virkni manā dzīvē. Notikumi, kas bieži vien it kā bijuši ikdienišķi sīkumi, taču devuši man tik ļoti daudzveidīgas, krāsainas un bagātīgas emocijas, sajūtas, atklāsmes un mācības... Skaistu koferi, ko par Pieredzi sauc.

Īpaši aizkavējos pie domas par satiktajiem cilvēkiem un to, ko katrs no viņiem man ir devis. Atsevišķi likumsakarību un kopsakarību rezultāti mani tik ļoti aizkustināja, pārsteidza un saviļnoja... Vienkārši neticami!

Taču pēc tādām pārdomām rodas jautājumi: ko esmu devusi šiem cilvēkiem pretī? Kā mana klātbūtne ir ietekmējusi viņu ikdienu? Kādas sakarības esmu izraisījusi es? Retoriski, sarežģīti, interesanti!

Pēdējā darba nedēļa vienkārši skrien

Neticami, bet fakts - šī ir mana pēdējā darba nedēļa, kas ir un rādās būt interesanta.

Divas dienas esam pavadījuši gatavojot no papīra un rotājot ar spīdumiem 100 ziemassvētku eglītes, ko šo piektdien (jau rīt) atdāvināt bērnu slimnīcas mazajiem pacientiem. Protams, bonusā bez eglītēm nāks arī citi mazi nieciņi un kārumi, kas mazam bērnam prieku nes. Lai gan manī līdz šim brīdim nekādas Ziemassvētku sajūtas nebija un, iespējams, no tās arī bēgu (jo tas nozīmē atgriešanos mājās), manī tomēr radās maza Ziemassvētku noskaņas vēsma. Ar nepacietību gaidu rītdienu, jo tad divi Ziemassvētku vīriņi ar dāvanu maisu dosies pie mazajiem un kopā ar saviem palīgiem dziedās, dāvās un priecēs...

Taču pa vidu visam šodien notika arī Indigo sanāksme, ko pirms nepilnas stundas beidzām. Bija sakrājušies vairāki jautājumi, ko klātienē vajadzēja izrunāt. Runājām un diskutējām par Indigo tagadni (kā atsevišķas lietas notiek un tiek organizētas) un arī nākotni (vai un kā pastāvēt turpmāk, kur ņemt finansējumu, jo VPV vairs to uzturēt negrib, kā piesaistīt jaunus cilvēkresursus, kas turpinās šo ideju). Lai gan pie atsevišķiem slēdzieniem bija nonākt grūti, tomēr pie tiem nonācām. Kādam laikam ir atkal jaunas vadlīnijas izveidotas pēc kā vadīties un uz ko virzīties. Īstenībā (ja vien varētu) gribētos šeit palikt ilgāk un kādu laiku turpināt atbalstīt Indigo. Tas ir foršs projekts, kur tik ļoti apsveicama ir studentu pašiniciatīva organizēt to visu un sniegt citiem iespēju mācīties un izzināt.

Savukārt svētdien piedalīšos savā pēdējā nodarbībā, pēc kura notiks neliels Indigo projekta key members atvadu pasākums.

Izgaršojot Vjetnamu

Šodien plānotājā ieraksts: pikniks + badmintona spēle parkā.

Parka zālītē (kur gan īsti nedrīkstēja sēdēt) četru burvīgu meiteņu kompānijā ieturējām jauku pusdienu pikniku un tērzējām par lielajiem dzīves plāniem. Tad piejaucām tam visam vjetnamisku piegaršu un uzspēlējām badmintonu. Tas šeit ir viens no populārākajiem veidiem, kā rītos vai vakaros sevi uzturēt formā (paši populārākie veidi ir skriešana un vingrošana apkārt parkam). Un pēkšņi, badmintonu spēlējot, mani pārņēma bērnišķīgs prieks un laimes sajūta par to, ka esmu Vjetnamā un varu baudīt tās ikdienas sīkumus, kas padara manu dzīvi krāsainu. Tik daudz pozitīvu emociju no tā viena mirkļa sasmēlos! Interesantu piesitienu tam piedeva arī viena vjetnamiešu meitene (pilnīgi man sveša), kas palūdza, vai var ar mani kopā uzspēlēt brītiņu badmintonu. Pilnīgi skaidri apzinājos, ka tas viņai ir kaut kas īpašs - spēlēt badmintonu kopā ar tai. Taču šī doma man šodien netraucēja. Vienkārši laimīga - tāda es esmu!

Kas par uzdrīkstēšanos?!

Sēžu parkā pie ezeriņa un, saulei silti un spoži spīdot, prātoju par dzīvi. Vienā brīdī par kaut ko biju tik ļoti aizdomājusies, ka nepamanīju pienākam trīs vjetnamiešu kungus. Visi nosēdās man uz trepītēm blakus, un viens no viņiem mani uzrunāja vjetnamiski. Protams, es neko nesapratu. No negaidītā pārsteiguma biju aizmirsusi kā vjetnamiešu valodā teica vārdus “es nesaprotu”. Atbildēju angliski, bet tas neko nedeva. Sekoja nākamais teikums un viegls piesitiens/ pliķējiens/ sitiens (nezinu, kurš vārds būtu atbilstošāks) pa manu kāju. Biju šokā! Pirmo reizi kāds vjetnamietis atļaujas darīt kaut ko tādu (cik man zināms tā nav pieņemts darīt, tas pat ir ļooooooti nepieklājīgi)! Tā kā kungs nelikās mierā ar savu vervelēšanu, bet es vairs negribēju dzirdēt viņa griezīgi uzmācīgo balsi, tad es piecēlos un aizgāju. Taču šoks par pieredzēto vēl kādu brīdi uzkavējās. Nesapratu kā tā var un kāpēc šāds atgadījums notika tieši brīdi, kad prātoju visīpašāko domu. Kad šoks bija pāri, es iedomājos, ka mans reflekss – pretsitiens – nesekoja. Nez, ko šis kungs darītu, ja tā būtu noticis…?

Kad vakarā nav ko darīt...

... tad ar Giang piekrītam viņas draudzenes uzaicinājumam doties uz jauniešu mūzikas raidījuma ierakstu vienā no VTV (Vjetnamas Televīzija) studijām. Pēc 2 stundu filmēšanas procesa, es varu teikt - tā bija traki smieklīga pieredze, ko diezin vai Latvijā būtu atļāvusies darīt. Taču, kāpēc lai gan Vjetnamai nepiederētu ieraksts - 08.12.2008. Dana pirmo reizi piedalās televīzijas raidījuma ieraksta tapšanā?! Forši!

Pirmais lielais apmulsuma moments iestājās, kad ieraudzīju, kur mums rezervētas vietas. Pašā pirmajā rindā uz viena no vairākiem podestiem. Taču atviegloti uzelpoju, kad kameras sāka filmēt, jo es nesēdēju to centrā. Līdz ar to vairāk varēju atļauties šķobīties un gorīties. Iesākumā visi izmēģinājām plaudēšanu un "wow!" saucienu, pēc piecām tādām reizēm skaitījāmies gatavi uzņemšanai. Sākumā nebeidzu Giang jautāt, vai nav dota arī instrukcija novilkt ziemas jakas, ko daži vjetnamieši nebija novilkuši. Nea, nekas tāds nebija teikts. Manuprāt, izskatījās amizanti, kad viens sēž kreklā, otrs blakus ziemas jakā.

Pats uzņemšanas process notika gaužām vienkārši - kā sanāca, tā nofilmēja. Pāris reizes tikai materiāls tika pārfilmēts, bet principā nē. Raidījumā miksēta gan dziedāšana, gan sarunas par mūziku. Man vislabāk patika dziedošās sadaļas, jo vismaz mūzikas skaņas man liek tajās ieklausīties un dzīvot līdzi ritmam. Runāšana ir tikai viens liels skaņas juceklis, kas man neko neizsaka.

Vēl viena pārsteidzoša lieta - ieraksta laikā cilvēki vienkārši atļāvās doties prom, nesagaidot noslēgumu. Tā nu beigās sanāca, ka studijā bija palikusi labi ja puse no sākotnējā skaita. Kaut kas manam prātam neaptverams! Es vienkārši iedomājos tos raidījuma vadītājus un mūziķus, kas savā acu priekšā burtiski redz kā sarūk skatītāju rindas. Beigās šķiet no sava darba bija noguruši arī paši darbinieki, kas mēģināja sevi kaut kā izklaidēt. Tad pa ķērienam patrāpījos es. Netālu sēdējām no vienas filmēšanas kameras, kur puisis vienā brīdī Giang saka, ka viens tehniskais darbinieks Buf (saīsinājumā no iesaukas Bufalo) mani sveicina un grib draudzēties. Kad es paraudzījos uz to puisi, viņš manāmi samulsa un pēc brīža zālē vairs nebija redzams. Smieklīgi!

Patiesībā neparasto notikumu virkni es te varētu turpināt un turpināt, bet lai šoreiz iet tikai spilgtākās no tām. Pārējās epizodes atstāju Latvijai.

Tāda nu mana pieredze šeitan. Visnotaļ pozitīvs dienas noslēgums, kas liek man šodien no sirds pasmieties par sevi un savu raibo dzīvi...

International Volunteers Day

Svētdien notika International Volunteers Day*, kuras mērķis – popularizēt nevalstiskā sektora, tai skaitā brīvprātīgā darba, atpazīstamību un izpratni jauniešu vidū. Starp visām oficiālajām runām, kurās, piedodiet, neklausījos, bija iespēja aplūkot, kādas tad vēl jauniešu organizācijas darbojas Hanojā. Pārējā laikā mēs varējām baudīt spēles, mūziku, sarunas, mediju uzmanību un saules siltumu.

Dienas zelta frāze – jo vairāk laika pavadi kopā ar vjetnamiešiem, jo vjetnamiskāk sāc uzvesties! Lai gan tas skan ļoti abstrakti, tā tas vienkārši ir. Konkrēti šajā gadījumā vjetnamiska uzvešanās varētu nozīmēt darīt pilnīgi “neatbilstošas” lietas “ierastajai” rīcībai, ko citkārt vienkārši nedarītu; manāma nosliece uz bērnišķīgu uzvedību. Taču tas nenozīmē, ka diena slikta, tā vienkārši ir izdevusies laiski vjetnamiskā garā.

* International Volunteers Day – Starptautiskā brīvprātīgo diena.

Bildē: kopā ar projekta partneri Nicole sacenšamies ar vjetnamiešu brīvprātīgajiem aklajā bungošanā. Mums izdevās labi, jo bijām pirmās, kas trīs reizes uzsita pa bungām, kas iesietas futbola vārtos karājas gaisā.

Dalība HIV/AIDS dienā

Kaut kad nedēļas sākumā saņēmām ziņu, ka esam aicinātas piedalīties HIV/AIDS dienas organizēšanā, kopā ar vairākiem citiem starptautiskās nometnes dalībniekiem. Lai gan pēdējā brīža organizācija un piedāvājums, tomēr tas nav būtiski. Kāpēc gan nepiedalīties, ja var piedalīties?! Viena pozitīvisma pilna un konstruktīva darba diena, un visi vairāk vai mazāk ir gatavi nodarbībai. Vakarā pārcilāju galvā dienas notikumus un secināju, ka šajā reizē komanda darbojās kā komanda. Pilnīgi pārsteidzoši, ka nebija nekādas lielās domstarpības par saturu, izpildījumu, nebija tā, ka viens no visu vidus ar savām zināšanām grib izcelties, būt pārākumā… Vienkārši katrs darīja savu darbu un tas bija forši!

Taču šī gatavošanās HIV/AIDS dienai man deva čut-čut jaunas zināšanas. Es biju lielā šokā, ka biežākais HIV iegūšanas veids Vjetnamā ir kopīgās šļirces dalīšana ar narkotiku brāļiem. Savukārt apstiprinājās jau kaut kur iepriekš dzirdētais, ka seksuālā audzināšana skolā un mājās visbiežāk izpaliek. Un ir pārsteidzoši skumīgi uzzināt, ka cilvēks savos 19 gados nezina neko par to, kā lietot prezervatīvu, kas vispār ir HIV/AIDS.

Pati HIV/AIDS nodarbība bija laba. Lai gan vairāk bija gaidīta studentu auditorija, pie mums ieradās vidusskolēni. Iesildošās spēles jauniešus ļoti labi atraisīja.. (vjetnamiešu jaunieši un studenti ir īpatnēji ar to, ka viņiem visur vajag daudz interesantu, smieklīgu, traku utt. spēļu). Lomu spēles par HIV bija gan smieklīgas, gan daļēji parādīja, kā tas īstenībā reālajā dzīvē varētu notikt. Interesanti! To nevar atstāstīt, tas ir jāredz. Kopumā šķiet, ka diena ir izdevusies, un jaunieši guvuši vērtīgu informāciju.

Raibā Son La provinces vizīte

Atkal kārtējais agrais rīta cēliens. Šoreiz tas iesākās ar neparastu pārsteigumu. Iznākot uz ielas, devos meklēt kādu moto taksi. Uzskrēju virsū puisim, kas pats man jautāja: "Moto?" (tā šeit lielākā daļa taksistu piedāvā savus pakalpojumus). Es viņam rādu kartē, kur vajag vest un prasu, cik jāmaksā? Viņš kaut ko vjetnamiski atbild. Rādu viņam 20.000 dongu, viņš ar rokām stumj naudu prom un kaut ko neparasti gari saka. Saprotu, ka šitā nekur tālu netiksim, un zvanu Giang, lai telefonsiki aprunājas ar taksistu. Dzirdētais mani pārsteidza - šis puisis nav nekāds taksists, bet labprāt mani aizvedīs, kur vajag par brīvu!!! Es biju šokā (patīkamā)! Pirmo reizi man svešs cilvēks par aizvešanu neprasa naudu! Kad sākam braukt, secinu, diena iesākusies neslikti.

Bet, kur tad es tā rīta agrumā sataisījos, jautāsiet. Mums šodien bija ieplānota vizīte vienā no Son La provinces ciema skoliņām, lai labāk saprastu, kādi ir "patiesie" situācijas apstākļi šobrīd, kādas ir vajadzības utt. (iepriekš rakstīju, ka strādajam pie projekta pārrakstīšanas). Jāatzīst, ka ceļš uz šo skolu bija aizraujošs. Pēc četru stundu brauciena ar autobusu (tiku nosēdināta šoferim blakus) pa ļoti kalnainu, etniskiem ciemiem un burvīgiem skatiem bagātu ceļu, izkāpām no autobusa. Tad mūsu vjetnamiešu pavadonis konstatēja pašam priekš sevis pārsteidzošu faktu. Skola, līdz kurai mums jānokļūst, atrodas 40 km attālumā. Vienīgais transports - moto taksis. Nu neko, ja jau atbraukuši esam, tad vēl viena stunda ar motorolleru pa tikpat kalnainu reģionu liekas pieņemami.

Skoliņā mūs sagaida daudz smaidošu un spiedzošu bērnu. Drošākie māj un saka: "hello!", kautrīgākie klusi smaida un ietur distanci. Šī skola tika mums raksturota kā nabadzīga skola. Redzētais un dzirdētais no skolotājiem atstāja citu iespaidu. Nevar teikt, ka palīdzību viņiem nevajag. Vajag, tikai daļēji pilnīgi citādāku nekā mūsu projekts paredz. Tieši šai skolai konkrēti lielākā vajadzība ir sešu klašu (atgādina skolas vajadzībām iekārtotus koka šķūņus) pārbūve vai remonts; mācību materiāli viņiem ir gana. Līdzīgu faktu konstatējam arī šīs skolas "filiālē", kur mācās paši mazākie skolēni. Kā atzina skolotāji, lietus laika nav starpība, vai esi ārā vai sēdi skolas solā. Diemžēl laiks skrien vēja spārniem - draudzīgi viesmīlīgās un vērtīgās sarunas ar skolotājiem un skolu apskates jābeidz. Jāpošas atpakaļceļam, kas tiek veltīts pārdomām par projektu mērķu un uzdevumu pārstrādi, "iepriekš iedomāto" un "patieso" vajadzību analizēšanai un saprašanai.

Pirms došanās tik tiešām atpakaļ uz Hanoju, mūsu vjetnamiešu pavadonis izdomāja parādīt skoliņu, kura pirms kāda laika cita projekta ietvaros saņēma atbalstu "bibliotēkas" (saprast: plaukts ar grāmatām) izveidei klases telpā. Šeit varēja redzēt un just, ka tas tiek novērtēts, jo grāmatas izmanto ne tikai mazie ķipari, bet arī pieaugušie.

Kamēr priecājāmies par labajiem rezultātiem, tikmēr mūsu pavadonis atkal konstatēja vienu faktu - ļoti iespējams, ka vairs uz Hanoju nekursē neviens autobuss. Mums bija divas izvēles: 1) mēģināt gaidīt un stopēt, kādu autobusu/mašīnu; 2) palikt pa nakti pie viesmīlīgas vjetnamiešu ģimenes. Nolemjam, ka sāksim ar pirmo (jo rīt vēl visādi darbi darāmi). Pirmās mašīnas aizbrauca mums garām... Tad Nikolai radās ideja, ka man jāizmēģina sava šīs dienas laime vēlreiz. Ja tik veiksmīgs bija rīts, varbūt izdodas arī vakars. Tuvojas mašīna. Sāku māt jau labu laiku iepriekš. Jo tuvāk nāk, jo centīgāk to daru... Un?! Mašīna apstājas, un šoferis piekrīt mūs aizvest līdz Hanojai! Laikam šī tiešām bija mana veiksmes diena. Ceļu atpakaļ īsinam ar sarunām, no kurām pēdējās (par vjetnamiešu paradumiem) ir visaizraujošākās. Daudz jaunus faktus atkal ievācu. Par tiem gan citā reizē. Šis jau tā gari sanāk.

Rietumi vs. Austrumi – atšķirīgi vai līdzīgi?

Tādu tēmu izvēlējāmies savai otrajai nodarbībai. Kāpēc? Tāpēc, ka likās svarīgi ļaut jauniešiem sarunu, diskusiju un jautājumu ceļā izzināt, cik atšķirīgi vai tomēr līdzīgi esam.

No vienas puses mums izdevās panākt to, ka studenti runā un aktīvi iesaistās sarunā par šo tēmu, daļēji arī laužot savus stereotipus par paradumiem, cilvēkiem un lietu dabu rietumos, pareizāk Eiropā. Piemēram, uzzināt, ka arī mēs ikdienā labprāt dzeram tēju un/vai kafiju, ne tikai coca-colu; ka mēs nepārtiekam tikai no fast food; ka arī mums ir svarīgas ģimeniskās vērtības. No otras puses, ja paskatāmies uz visu arī ar nedaudz veselīgu kritiku, tad varbūt (atkarīgs no kura punkta skatās – jo kādam patīk meita, citam kleita) bišķiņ nošāvām šķībi ar tematiku daudzumu. Proti, lai vedinātu studentus uz diskusiju paņēmām vairākas kartiņas, kas atspoguļo kādus paradumus, rakstura iezīmes no rietumiem un austrumiem. Ņemot vērā kā attīstījās diskusijas, nodarbības vidū sapratu, ka vajadzēja tās ņemt mazāk. Iespējams būtu nedaudz produktīvāk un pamatīgāk izdiskutēti atsevišķi nozīmīgi temati, jo beigās laika trūkuma dēļ (nodarbībai atvēlētas 2 stundas) dažiem jautājumiem sanāca skriet pāri, un lielais kopsavilkums par visu nesekoja.

Lai gan personīgi vēlētos kaut kopējais komandas sniegums būtu augstāks (šajā brīdī esmu pret sevi godīgi kritiska), man tomēr šķiet un ir arī sajūta, ka arī šāda veida diskusija studentiem bija noderīga un arī no esošajām diskusijām daži no viņiem mācījās kaut ko jaunu.

Cat Ba

Otrdienas vakarā saņemu no Katrin īsziņu – Dana, kā būtu ar nelielu ceļojumu nedēļas nogalē? Sacīts, darīts! Piektdienas rīta agrumā un vēsumā (ārā tiešām bija auksts) uzmetu somu plecos un uzsāku ceļu Cat Ba (izrunā Kat Bā) salas virzienā. Iepriekšējās dienās iemetu iekš google Cat Ba, lai uzzinātu, ko labu var no šī brauciena sagaidīt. Pēc pieejamās informācijas skaidrs, ka dodamies uz lielāko no Ha Long Bay salām, kur skaistas pludmales un dabas parks. Nodomāju, nu to mēs vēl redzēsim, kas no tā visa atbild patiesībai...

Kāda ir manis piedzīvotā patiesība?

Pirmā pludmale, ko redzēju ir manam prātam neaptverams skats, lai arī cik banāli šī frāze izklausītos. Es stāvēju un raudzījos no nelielā “kalna” lejā uz pludmali, kas tikai līdz šim pastkartēs redzēta. Abās pusēs tā ieskauta no klintīm un to rotā neticami gludas un skaistas smiltis. Atcerējos fragmentu no bērnības, kad pirmo reizi ieraudzīju vienu tādu pludmales skata pastkarti. Atcerējos, ka toreiz nodomāju, arī es kaut ko tādu gribētu redzēt dzīvē. Vēlēšanās piepildās – tā pastkarte pilnībā atdzīvojās šeit, Vjetnamā, Cat Co 1 pludmalē!

Dabas parks – skaists, bet neparastākais piedzīvojums bija ceļš uz to. Organizētas tūres vietā izvēlējāmies braukt ar motorolleru pašas, jo ceļu pa kuriem noklīst nav pārāk daudz (patiesībā ir divi labi ceļi – viens garāks, otrs īsāks). Taču mēs noklīdām, jo svarīgākajā krustojumā pietrūka zīme ar virzienu norādēm. Taču šis “cits ceļš” bija dabas ainavu ziņā un smieklīgiem piedzīvojumiem bagāts. Nomaldīšanās no it kā pareizā ceļa mūs neskumdināja, tas bija jautri un interesanti. Nacionālajā parkā mērojām ceļu augšā pa “mežonīgu” akmens klinšu taku, kas brīžiem bija stāva un baisa. Taču pārvarot spēku izsīkumus un bailes no kritiena es tomēr to pieveicu. Mana balva – skats uz citām tuvumā esošajām kalnu virsotnēm, plašuma sajūta un pārliecība, ka viss ir iespējams (nekas nav neiespējams).

Cat Ba pilsētas rozīnīte ir arī osta. Dienā te pietauvojušās stāv daudz krāsainas laivas un kuģi, uz kuriem norit rosība. Vakarā kuģi un laivas mirdz no krāsainām lampiņām, kas tumsas ieskauto ostu padara mazliet dzīvīgāku. Atsevišķos momentos ainavas no ostas liekas vairāk kā gleznas, nekā īsta realitāte.

Ir vērts celties plkst. 5:00, lai redzētu saullēktu vai mūsu gadījumā gaismas aušanu pār jūrā esošajām laivām un lielajiem kalnu masīviem, dzirdētu jūras šalkoņu un dobji plīkšķošo skaņu, kas rodas jūrai atsitoties pret klintīm. Mosties kopā ar dabu, tas vienkārši ir jābauda!

Mani fascinē un priecē fakts, ka otrā pasaules malā ir iespējams satikt tādu cilvēku kā Katrin, ar kuru var mesties ceļojumā-piedzīvojumā, un izbaudīt to visu ar vienlīdz lielu prieku un sajūsmu!

Tai* būšana

Nicole man svētdien uzdeva jautājumu, vai es gribētu un spētu iedomāties dzīvi Vjetnamā? Mana atbilde bija vienkārša: “Nē!” Lai cik neparasta un atšķirīga liekas vjetnamiešu kultūra, kuru gribētu iepazīt un izprast daudz labāk, es nespētu dzīvot ar pastāvīgu sajūtu, ka mani nekādi citādāk neuztver kā vienīgi par tai jeb rietumnieku. Reizēm tai būšana liek sasmaidīties, bet reizēm tas ir nomācoši.

Patiesībā, pati priekš sevis šeit jau esmu iedzīvojusies un brīžiem jūtos pat ļoti vjetnamiski, taču tā nedomā un to nesaredz vjetnamieši. Par piemēru atgadījums iz sestdienas. Biju uzaicināta ciemos pie vienas vjetnamiešu ģimenes un mūsu ielas veikaliņā, kuram ikdienā garām maršēju vairākas reizes, iegāju nopirkt ciema kukuli. Pirmais, ko izdzirdēju no veikala darbinieces, bija tai. Pēc brīža veikaliņā ienāca maza meitenīte (gadi 2 vai 3) ar mammu un, ar pirkstu rādīdama uz mani, viņa izrunāja tai. Tas visiem veikalā esošajiem cilvēkiem lika pasmaidīt, arī man, taču tajā pašā laikā es klusi pie sevis nopūtos – atkal jau tai!

Savukārt, ja es dodos uz centru (vecpilsētu), man jau jānoskaņo sevi daudzajiem taksistu saucieniem un neatlaidīgai ūjināšanai, lai pievērstu manu uzmanību. Tur tu ne tikai pārtopi par tai. Tur tu esi tai tūrists.

Taču šī sajūta vienlaicīgi ir arī laba pieredze. Ja visu dzīvi nodzīvo vairāk vai mazāk starp sev līdzīgiem, nekad neuzzini, kā tas ir, ja tu neesi tāds kā visi pārējie, ja nenāc no tās pašas kultūras vides. Protams, nojausma mums lielākoties visiem ir, bet nav sajūtas. Tieši šajā brīdī, to apzinoties, pār manu vaigu norit liela prieka asara! Tagad es zinu kādas ir sajūtas!

* Tai – izruna vārdam rietumnieks vjetnamiešu valodā.

Terry Fox Run

Agrs svētdienas rīts. Modinātājs zvana plkst. sešus un aicina mani doties paveikt tās dienas labo darbu – piedalīties kopā ar Indigo biedriem labdarības skrējienā Terry Fox Run 2008. Labdarības skrējiens tiek organizēts ar mērķi vākt ziedojumus vēža slimības izpētei Hanoi Cancer Hospital. Jau plkst. septiņos pie starta līnijas lēnām pulcējas cilvēki – jauni un veci, vjetnamieši un cittautieši. Pēc stundas tiek dots starts un aptuveni 8000 cilvēku uzsāk skrējienu. Šajā skrējienā nav uzvarētāju, nav labāko; skrienam, lai atbalstītu! Terry Fox 2008 skrējiens Hanojā beidzās ar iespaidīgu rezultātu – mērķim tika savākti 29 000 dolāri!

Kas ir Terry Fox un kāpēc tāds labdarības skrējiens? Terry Fox bija puisis, kuram 18 gadu vecumā tika konstatēts kaulu vēzis, un viņam tika amputēta labā kāja. Ārstējoties slimnīcā, viņam radās ideja skriet apkārt Kanādai, lai vāktu ziedojumus vēža izpētei. Terry skrējienu uzsāka, taču pēc 143 dienām un pieveiktiem 5373 km viņam nācās skrējienu pārtraukt; vēzis jau bija skāris arī plaušas. Terry mira 22 gadu vecumā, taču pēc viņa nāves cēlā ideja netika pārtraukta. Katru gadu Kanādā un citās pasaules valstīs ar šādiem labdarības skrējieniem tiek turpināta viņa aizsāktā ideja.

Ar Latvijas sajūtām Vjetnamā

Lai gan īstās mājas no manis atrodas aptuveni 8000 km attālumā, man tomēr izdevās Latvijas dzimšanas dienu atzīmēt latviskās noskaņās. Ja nevaru būt Latvijā, tad Latviju ienesu šeit!

Solis nr. 1 – atmosfēras radīšana. Tik vien vajadzēja kā ieklausīties latviskās mūzikas skaņās, pie sienas piestiprināt mini Latvijas karodziņu un nolikt tam blakām degošu svecīti.

Solis nr. 2 – jāceļ galdā svētku vakariņas: cepti kartupeļi ar olu, cūkgaļa un svaigi gurķīši. Saldajā – kēkss ar rozīnēm. Varen gardi tas viss kopā sanāca.

Paldies tētim par svētku dienas jaukāko dāvanu – ziņu, ka tajā brīdī ir palikušas 38 dienas, 912 stundas, 54720 minūtes un 3283200 sekundes līdz manam atgriešanās brīdim Latvijā!

Iededzos par Latviju!

Sveiciens visiem Latvijas valsts 90. gada dienā!

Lai šie svētki latviski, patriotiski un silti!

Nodarbība par mācīšanu īsta mācība

Svētdien (16.11.) notika Indigo nodarbība, ko šoreiz sagatavoja Michael kopā ar vjetnamiešu meiteni Lien (izrunā Lijen). Viņi izvēlējās tēmu – mācīšana. Lai parādītu, ka ne vienmēr visu var paveikt pats vai ar instrukcijas palīdzību, visiem bija jāmēģina no papīra izgatavot rozi pēc dotā parauga (tajā brīdī es domāju, kāpēc es no Gundegas, manas labākās draudzenes, neesmu vēl iemācījusies to rožu taisīšanas noslēpumu). Protams, nevienam tas neizdevās. Tad nu nonācām pie secinājuma, ka reizēm ir labi, ja ir skolotājs. Skolotājs, kas pamāca un parāda, kā pareizi darīt. Labā un pozitīvā noskaņa par šo spēli pazuda mirklī, kad Michael pievērsās sagatavotajai tēmai – gūtās atziņas, mācot vjetnamiešus un mācoties no vjetnamiešiem.

Viņš sāka ar pavisam nevainīgu jautājumu – ko viņi domā par Vjetnamu, kādi ir vjetnamieši? Studenti nosauca vārdus: draudzīgi, viesmīlīgi, kautrīgi, skaisti utt.. Tad Michael pateica, bet ziniet, es teiktu, ka jūs (bet ne visi) mēdzat būt nepieklājīgi, patmīlīgi un nedraudzīgi. Tajā brīdī šiem jauniešiem smaids no sejas pazuda un telpā iestājās studentiem neraksturīgs klusums. Tā tas palika līdz pat brīdim, kad Michael beidza savu stāstījumu pēc 15 minūtēm. No vienas puses bija drosmīgi pacelt šo tematu, no otras puses pret viņiem tas bija skarbi. Šķiet, neviens līdz šim nebija viņiem licis paskatīties uz savu kultūru no malas un saprast, kā lietas “patiesībā” notiek. Vai uz ceļa pārgalvīgā tiekšanās ar motorolleru visur būt pirmajam, apdraudot citu braucēju drošību, ir draudzīga attieksme? Vai grūstīšanās veikalā tā vietā, lai stāvētu rindā, ir pieklājīga? Vai kaimiņu savstarpējā strīdēšanās ne par ko ir draudzīguma un cieņas izrādīšana?

Pēc nodarbības runāju ar Michael un viņš atzina, ka nav viegli par to runāt, bet tā ir iespēja šiem studentiem izzināt sevi un saprast, kā citu kultūru pārstāvji redz un jūt lietas šeit.

Indigo projekta nākotne

Iepriekšējā nedēļas nogale man atkal atnesa interesantu pieredzi. Sestdien (8.11.) saņēmu ziņu, ka svētdien vajadzētu ierasties uz Indigo sapulci, kur sanākšanas iemesls īsti netiek nosaukts. Ar izklaidīgu un sapņainu noskaņojumu, droši vien tāpēc, ka ārā bija tik vasarīgi karsts un saulains laiks, devos uz paredzēto tikšanos.

Nonākot galā, uzzināju, ka Indigo projekta līdere bija ieplānojusi stratēģisku sapulci par Indigo nākotni. Proti, ir jāmaina Indigo koncepts un saturs. Jauki, bet kā līderei viņai bija tikai divas idejas – Indigo jānotiek katru nedēļu un jābūt daudz jautrākam. Pārējās idejas tika prasītas no pārējiem sapulces dalībniekiem. Pieciem vjetnamiešu studentiem ideju nebija daudz un tās viena ar otru konfliktēja. Tad nu man un Michael* (izrunā Maikls) nācās pārņemt sapulces vadību un ievirzīt sarunas loģiskā secībā. Gribējām viņiem likt saprast un aizdomāties, kas notiks ar Indigo, ja un kad nebūs vairs internacionālo brīvprātīgo, kurš organizēs un rīkos katru nedēļu aktivitātes, vai būs laiks, iespējas, idejas. Skumji smieklīgākais, ko pateica Indigo līdere: “Jā, mēs varam nodrošināt Indigo katru nedēļu, bet problēma, ka laika maz.” Taču patiesībā tā ir viena no lielākajām problēmām, ja nav laika sagatavot nodarbību!

Galu galā pēc trīs stundu garām diskusijām nonācām pie kopsaucēja par jaunu Indigo, kas notiks katru nedēļu (pārmaiņus nodarbības notiks gan iekšā, gan ārā), būs neierobežots tematikā un ar maksimāli daudzveidīgām metodēm temats tiks padarīts vieglāks, uztveramāks un interesantāks. Mēģināsim tagad visi līdz gada beigām šīs pārmaiņas īstenot, redzēsim kā sanāks.

* Michael ir brīvprātīgais no Vācijas, kas Vjetnamā jau ir pavadījis 10 mēnešus. Viņš šeit māca angļu valodu vietējiem studentiem un ar biznesu saistītiem cilvēkiem.

Es un motorollers

8. novembris manā kalendārā tagad ieskrāpēts kā datums, kad notika pirmā mana apmācību nodarbība motorollera vadīšanā. Jāatzīst, neslikti sanāca – noturēties uz motorollera varēju, uzdot gāzi un apstāties arī, tikai tā apgriešanās ne visai. Man pietrūka spēka, lai to stūri pagrieztu.

Savukārt 15. novembris manā kalendārā ir diena, kad pirmo reizi ar motorolleru braucu pa ielu. Rezultātā līdz mājām kopā ar Giang nokļuvām, tikai divas reizes gandrīz ar taksi saskrējāmies. Mani maņas orgāni vēl nespēj pielāgoties, ka tevi apbraukt un sabraukt var no visām pusēm. Noteikti priekš šīs satiksmes es braucu “pa rietumniecisko”. Tas nekur neder! Ceru, ka nākošreiz ies labāk.

Labojam projekta pieteikumu

Paralēli Indigo projektam izdomājām, ka gribam un varam šeit darīt vairāk. Bez jau pieminētās apmācību programmas Vjetnamas jauniešiem mums ir vēl viens papildu darbiņš – pārrakstīt projekta pieteikumu, ko VPV Club varētu iesniegt finansiāla atbalsta saņemšanai kādai organizācijai/uzņēmumam. No sākuma mūsu uzdevums gan bija apskatīt, vai nevajag kādus labojumus. Taču beigās nonācām pie secinājuma, ka vieglāk ir to pārrakstīt.
Idejiski projekts ir ļoti labs, bet šeit man prātā nāk kaut kur gūtā atziņa un pieredze, ka labu projektu iegāž veids kā tas uzrakstīts. Projekta ideja ir vākt ziedojumus (darba burtnīcas, grāmatas, avīzes, citi materiāli), lai dažās Son La provinces etnisko minoritāšu skolās, kurās ir nabadzīgs mācību materiālu klāsts gan skaitliski, gan saturiski, izveidotu bibliotēkas. Ja finansējums un ziedojumi būs pietiekami, plānots atjaunot arī skolu telpas. Tās mainīgo laika apstākļu dēļ (vētras, plūdi) ilgā laika posmā cietušas un ir sliktā stāvoklī. Šī province ir īpaša ar to, ka tajā dzīvo piecas etniskās minoritātes. Taču tā kā Son La atrodas kalnainā reģionā, šīs minoritātes ir izkliedētas visā provinces teritorijā. Tāpēc ir arī daudz mazu skoliņu, kuras vietējā pārvalde nav spējīga pati atjaunot. Ar šo projektu skolas cer palielināt skolēnu interesi par mācībām un tādējādi nodrošināt izglītības attīstību šajos reģionos ilgtermiņā. Šobrīd mazie skolēni nejūtas motivēti iet uz skolu, viņi labāk palīdz ģimenei iztiku nopelnīt, strādājot lauku darbus.

Turam īkšķus, lai mūsu palīdzība atnes labus rezultātus!

Projektam piešķirti jauni apgriezieni

Šodien ar Nicole bijām uz tikšanos ar Mr. Phoung, VPV prezidentu, lai pārrunātu pirmā mēneša iespaidus un turpmāko projekta norisi. Proti, ko mēs varam darīt šeit vairāk, izņemot iesaisti Indigo projektā un citās VPV Club aktivitātēs.

Sarunas rezultātā kopīgi vienojāmies, ka šī mēneša laikā mums jāizstrādā apmācību programma Vjetnamas jauniešiem. Saturs un forma ir mūsu ziņā, taču vēlams izveidot tādu programmu, kas pilnveido jauniešu spējas (prezentēt, komunicēt, pieņemt lēmumus, risināt konfliktus, darboties komandā...) un/vai iemāca arī kaut ko jaunu. Decembrī paredzēts izstrādātās programmas (vai vismaz tā daļas) izmēģinājums. Pēc tā tiks izvērtēts, vai un ko ir nepieciešams uzlabot, lai programmu īstenotu ilgtermiņā.

Man šis projekta pagrieziens patīk. Rītdien ļaušos pamatīgai “prāta vētrai”.

Vjetnamiešu dabīgais fenomens

Pirms kāda laika viena vjetnamiešu meitene atzina, ka dažreiz viņi, vjetnamieši, mēdz rīkoties dīvaini. Proti, ja viens cilvēks skatās ilgi debesīs, visi citi tam pievienojas un mēģina saskatīt, ko redz tas viens un visi citi pārējie. Reiz šāda skatīšanās debesīs izraisījusi arī satiksmes negadījumu – cilvēki vienlaikus mēģināja apvienot motorolleru vadīšanu ar debesīs skatīšanos. Šodien pastaigas laikā pieredzētais atsauca atmiņā šo frāzi.

Abas ar Giang no tāluma redzam, ka ap tiltu abās tā pusēs drūzmējas cilvēki un kaut ko vēro. Mana pirmā doma – kādu noslīkušo pēc plūdiem velk ārā (nespēju izskaidrot, kāpēc prātā pirmais nāk tas ļaunākais). Izrādījās – daži vīri vienkārši kanāla malās makšķerē, savukārt visi pārējie šo procesu vēro. Mani šis skats uzjautrināja. Uzjautrināja tāpēc, ka šai tik nevainīgajai nodarbei, ir tik daudz skatītāju! Man tajā brīdī bija žēl, ka kameru mājās atstāju – gribējās iemūžināt to procesu un darba rīkus, kas tika likti lietā, lai kaut vienu zivi no tā, ar notekūdeņiem piesārņotā, kanāla izzvejot.

* * *

Lai gan Hanojā trīs dienas ar nelieliem pārtraukumiem ir lijis kā pa Jāņiem, un tas izraisījis plūdus atsevišķās pilsētas daļās, varu visus nomierināt - ar mani viss ir kārtībā. Savā ielā redzu tikai mazākas vai lielākas peļķes. Vienīgais lietus radītais bojājums ir interneta traucējumi, tāpēc nevaru atbildēt uz e-pastos uzdotajiem jautājumiem.

Šodien lietus tikpat kā nav lijis. Ļoti ceru, ka laika ziņas par rītdien gaidāmo lietu melo.

Helō-vīnu atcēlām lietus un plūdu dēļ

Vēl 30. oktobra vakarā visa radošā Helō-vīna ballītes organizatoru grupa sanāca kopā, lai gatavotu dekorācijas 31. oktobra pasākumam un vienotos par pēdējiem sīkumiem attiecībā uz tā īstenošanu. Darbs pēc trim stundām bija paveikts – izgatavoti “viltus ķirbji” no plastmasas bumbām (īstu ķirbi grūti dabūt un citas alternatīvas maksā dārgāk) un izgriezti no papīra dažādi zirnekļi, spoki, kapu krusti, utt.. Pēc dekorāciju izgatavošanas aktivitātes ar patīkamu nogurumu devos mājās.

Nakts gan pienāca ar pārsteigumu – lielu lietu, kas ar nelieliem pārtraukumiem lija līdz pat vēlam rītam. Kad ap pusdienas laiku izgājām uz mūsu lielās ielas, šķita, ka neko īpašu jau tas lietus nav paspējis izdarīt. Taču tad lietus atkal sāka līt, un es saņēmu telefona zvanu ar domu par pasākuma atcelšanu. Vēlāk jau sazinājāmies un secinājām, ka viena daļa Hanojas slīkst lietū un pārvietoties vispār nav iespējams. Pasākumu atcēlām!

Taču tā vietā, lai skumtu, ka pasākums neīstenojās, es tomēr pie sevis priecājos. Man bija iespēja piedalīties visa procesa koordinēšanā un sagatavošanā. Šobrīd pietrūks jau tikai tas pēdējais, noslēdzošais posms – īstenošana. Manuprāt, uz visa kopējā fona tas ir sīkums. Sagatavošanās tomēr bija vesela mācību stunda par kultūras atšķirībām, izpratni kā lietas “pareizi” ir darāmas, kā efektīvi organizēt visas grupas darbu utt. Tā bija un ir jauna pieredze, kas prātā tiek filtrēta, analizēta un uzkrāta.

P.s.1. Privātā “Helō-vīna ballīte” gan notika pie mums mājās – visu dienu dzīvojām bez elektrības un domājām kopā ar Giang visādas smieklīgas blēņas par tēmu Helō-vīns.

P.s.2. Tiem, kuri bažās par manu drošību – ar mani viss ir labi.

P.s.3. Stāstu, kā mēs sestdien cauri lietum un plūdiem uz 60 km attālajām kāzām ar motorolleru braucām, es pataupīšu Latvijai.

Ho Chi Minh – prezidents, kurš dzīvos mūžīgi!

Uz ielas redzētie plakāti ar Ho Chi Minh portretu, kā arī viņa attēli skolās un iestādēs ieguva pavisam citu nokrāsu dienā, kad Giang mani aizveda uz Ho Chi Minh mauzuleju. Vēlāk arī noskatīties ik vakaru notiekošo goda sardzes gājienu plkst. 21:00, kur mūzikas pavadījumā tā ierodas, lai noņemtu no masta Vjetnamas karogu (karogs mastā atkal tiek pacelts no rīta plkst. 6:00).

Šī ceremonija man likās īpaša, jo bija tik patriotiska (?!). Visapkārt sapulcējušies vjetnamieši un daži tūristi, lai to noskatītos. Tajā brīdī gaisā virmoja pavisam cita aura, ko vārdos grūti aprakstīt. Pēc tam man Giang pastāstīja, ka dziesmas, kuras skanējušas ceremonijas laikā, ir sacerētas par godu Ho Chi Minh. Vjetnamiešiem vispār esot daudz tādu dziesmu, kurās apdzied viņu. Arī bērnu dziesmās viņa vārds mīt.

Šodien man kaut kā tieši vairāk gribējās uzzināt, ko īsti vjetnamiešiem nozīmē Ho Chi Minh. Ar mazu nedrošību vērsos ar savu jautājumu pie Giang. Viņa atbildēja: “Man, šķiet, ka neviena cita valsts pasaulē nemīl tā savu prezidentu, kā vjetnamieši Onkuli Hō*. Viņa izteikumi ir izvietoti daudzās iestādēs, un cilvēki tos ievēro un tiem seko.” Tad viņa man jautāja: “Vai zini kāpēc tik daudzi vjetnamieši vingro no rītiem un vakaros? Tāpēc, ka Onkulis Hō pirms savas nāves visiem ieteica vingrot, lai būtu veseli.” Man acu priekšā zibēja parkos skrienošie, ātri ejošie, dažādu vingrojumu pildošie cilvēki – viņi seko Ho Chi Minh.

Šī saruna piešķīra manai dienai citu krāsu. Gribas zināt un saprast vēl vairāk par dzīvi šeit.

* Vjetnamieši tā draudzīgi dēvē Ho Chi Minh, tādā veidā simbolizējot viņa tuvo lomu katra vjetnamieša dzīvē.

Dienas moments

Dynamic Dana (bildē pa kreisi) un Krazy Katrin (pa labi) skaistākās dienas smieklīgākajā foto. Abas divas trešdien (29.10.) bijām nolēmušas beidzot doties nelielā izbraucienā uz Tam Coc nacionālo parku. No sākuma cerējām, ka laiks būs saulains un silts, bet sāka līt lietus, kur daudz arī nelīdzēja lietusmētelis vai lietussargs. Kad citi ekskursanti nedaudz sapīka par slikto laiku, mēs abas domājām – paskatieties taču, cik te ir skaisti arī lietū! Lietus dūmakā ietīti kalni, kas padara tos mistiskus un slēpj to skaistumu no tālienes. Taču, pienākot tuvāk, acij paveras tāds skaistums, savdabīgums, vienreizība. Mums tajā brīdī likās arī sīkums, ka 2 stundas jāsēž laivā lietainā laikā, lai to visu redzētu. Mēs vienkārši abas vērojām un baudījām citādāku Vjetnamu kā ierasts!

Kāpēc es ieliku tieši šo bildi, nevis skaisto dabas ainavu? Tāpēc, ka šī bilde mūsu skaistajā dienā ienesa lielu smieklu devu – gribējām smuku kopbildi, sanāca smieklīgs izbrīns.

Svētdienas vakara izklaide

Svētdien VPV Club atzīmēja Karaoke bārā savu 2. dzimšanas dienu. Pasākuma formālā daļa man likās savdabīga. Pēc visu klātesošo iepazīšanās tūres, kad jārunā bija karaokes mikrofonā ar echo efektu, tika sniegtas atskaites par pagājušā gadā sasniegto un lietām, kas nav izdevušās (echo efekts turpinājās). Latvijā līdz šim esmu pieredzējusi, ka svētku reizēs izceļ labo, par slikto nerunā. Šeit tika minēts arī negatīvais, kas neiederējās zem nosaukuma “dzimšanas diena”. Vismaz es šādas lietas atstātu iztirzāšanai stratēģiskā sapulcē, jo es neredzēju izteiktajām lietām nekādu jēgu. Likās vairāk tā – pateikts ir, bet ne sadzirdēts.

Kad visi bija pabeiguši savas atskaites, man pēkšņi bija jāsaka runa. Samulsu, jo kā vienīgajam tajā brīdī klāt esošajam starptautiskajam brīvprātīgajam, nācās aši kaut ko izdomāt. Tad nu sakopoju domas un pāris teikumos kaut ko arī pateicu (neprasiet ko, neatceros). Šķiet, mana uzruna sanāca tikpat vjetnamiski kā vjetnamiešiem.

Vakara formālā daļa tika noslēgta ar neformālu dziedāšanu kopīgajā karaokē. Tas bija jautri! Tā kā mums bija nedaudz slinkums meklēt starp simtiem vjetnamiešu dziesmu kādu arī angļu valodā, tad izvēli atstājām vjetnamiešu ziņā. Vai ziniet, ko tas nozīmē? Ļoti daudz mīlas balādes (cukur-dziesmas) no 90-tajiem. Es arī dabūju nodziedāt vienu cukur-dziesmu, ko oriģinālajā versijā izpilda Westlife. Rrr… bija smieklīgi!

Šis pasākums bija labs darbīgās svētdienas noslēgums ar vjetnamisku piegaršu.

Pirmā nodarbība – viss ir labi!

“Jums izdevās interesanti novadīt nodarbību” tā Michael, brīvprātīgais no Vācijas, mn atzina pēc nodarbības. Šķiet, arī vjetnamiešu jauniešiem nodarbība patika. Manuprāt, mums izdevās īstenot to, ko vajadzēja – daudz diskusijas un iespējas runāt angļu valodā, izkustēšanās, smieklu un arī informācijas, kas jauniešiem palīdzēja mazliet vairāk saprast nodarbībai izvēlēto tēmu – komunikācija un uztvere starpkultūru komandās.

Sākumā dikti diskutējām, vai iekļaut spēli, kur bez runāšanas un aizvērtām acīm jāsastājas pēc kurpju izmēriem. Ticiet man, svētdien mēs pārliecinājāmies, ka tā ir bijusi vislabākā izvēle! Mēs sadalījām visus dalībniekus divās grupās, iedevām divas minūtes laika izdiskutēt, kā viņi sazināsies, lai izveidotu līniju. Pēc starta signāla abas komandas nekustējās. Tad tomēr viena grupa uzsāka komunikāciju, rādot kurpju izmēru ar pirkstiem. Otra komanda stāvēja un neko nedarīja. Viņi arī nenocietās – attaisīja acis, sāka runāties. Izrādās viņi bija izplānojuši kurš aiz kura stāvēs, bet mēs viņus sarindojām pavisam citādi. Šī spēle bija labs pamats, lai jauniešiem bez pieredzes par darbu komandās, rastos loģiski spriedumi un diskusija par to, kas tad ir svarīgi.

Arī lomu spēle viņiem sagādāja daudz jautrības un daži savā lomā ļoti labi iejutās. Bija interesanti vērot, ko dara pārējie, kā viņi reaģē, kurai no piecām dažādajām lomām izdodas ņemt virsroku. Beigās viņus bija grūti apstādināt un pārtraukt diskusiju, jo gribējās turpināt. Bez spēlēm paspējām arī kaut ko no teorijas izstāstīt, un kaut kā tās divas stundas arī paskrēja.

Jāsaka, ka man vēl joprojām liekas mazliet jocīgi, ka aplausi tiek veltīti ik pēc katras uzrunas vai darbības, ko kāds šeit pasaka vai izdara. Taču palēnām man tas sāk likties dabiski.

Moments no spēles. Komanda pa kreisi izmantoja zīmju valodu, komanda pa labi nezināja, ko darīt. Viņu izdomātais plāns neīstenojās.

Nikola prezentē informācijas četrus uztveršanas veidus.

Laimes koncepts

Giang labākā draudzene Hang (izrunā tāpat kā raksta) man pastāstīja, kāds ir vjetnamiešu laimes koncepts:

1) cilvēks ir atvērts un draudzīgs pret citiem cilvēkiem;

2) cilvēkam ir labas attiecības ar apkārtējiem;

3) cilvēkam vienmēr ir darbs, kuru vajag padarīt.

Svētdiena nebūs brīvdiena

Šī svētdiena būs īsti darbīga diena. Tā sāksies ar visu iesaistīto pušu sanāksmi par Helō-vīna ballīti. Pēc tam sekos mūsu pirmā nodarbība, kas no pagājušās nedēļas tika pārcelta uz šo svētdienu. Turu īkšķi, lai mūsu grupai izdodas uzticētais darbiņš godam. Savukārt vakarā jau mazliet neformālāks pasākums gaidāms – jāiet apsveikt mūsu organizācija VPV Club divu gadu dzimšanas dienā.

Gatavošanās Helō-vīnam pārsteigumu pilna

Mana pirmā Helō-vīna ballītes sapulce otrdien bija īsts manu spēju pārbaudījums. Sanācām visi kopā, lai sāktu spriest par saturu, taču izrādījās, ka ballītei nemaz nav zināma vieta, un pieejamais finansējums ir 200.000 VND (aptuveni 12 dolāri). Lieki piebilst, ka visi palikām uz pauzes. Ļāvāmies brīdi sašutumam un tad centāmies atgriezties pie darba.

Īstenība bija grūti tikt ar viņiem galā, taču kaut kā nonācām pie prātošanas, kur tad varam rīkot to pasākumu. Pie tam saņēmām ziņu, ka ierasties varētu ap 100 cilvēku, kas atkal visu sarežģīja. Mani māc šaubas, ka būs tik daudz cilvēku, taču… Manā grupā esošajiem vjetnamiešiem arī nav ideju, vai tiešām ballīte varētu būt tik apmeklēta, jo jauniešiem Helovīns ir kaut kas jauns, kaut kas nezināms. Tas pats attiecināms uz manā grupā esošajiem studentiem. Taču tā vietā, lai viņi paši izzinātu par šiem svētkiem vairāk, viņi lielākoties sapulcē paļāvās uz mani un Nikolu kā zinošiem un pieredzējušiem cilvēkiem. Manas kā līdera idejas tika pieņemtas pat tad, kad sajūsmu tās neraisīja. Tad man cauri galvai izskrēja doma – ārprāts, cik ļoti vārds LĪDERIS, šajā brīdī ir svarīgs un kādu atbildību tas uzliek pret vjetnamiešiem.

Pie tam puisis no loģistikas grupas konsekventi vēlējās dabūt ballītei nepieciešamo lietu sarakstu un informāciju par ballītes saturu jau tajā dienā. Tad es puisim pateicu, ka šī ir mūsu pirmā sanāksme, un šī brīža situācija skaidri parāda, ka viņš nevar saņemt pilnīgu sarakstu ar vajadzībām.

Taču neskatoties uz to, ka otrdiena bija vērtējama kā nosacīti melnā diena, sakārtoju savas domas uz ceturtdienas sanāksmi. Beigās biju gatava strādāt ar satura grupas dalībniekiem vjetnamiskā garā ar mazliet rietumniecisku rozīnīti. Kā tas izpaudās? Idejas uz galda cēlu es un Nikola, bet vērtējums tika prasīts no viņiem. Ja neatbildēja, pārprasījām un saņēmām atbildi. Beigās pat izdevās viņus iesaistīt brainstormingā, kādas spēlēs tomēr vēl varētu spēlēt, kas viņiem patiktu. Prieks, ka divus stundu laikā saturs tika uzradīts tāds, kāds patika arī viņiem. Telpas mums vēl joprojām nav, bet gan jau mēs kaut ko atradīsim. Cerams!

Kuriozīgs likums

Starp visām nopietnām lietām, izdomāju uzrakstīt arī kaut ko savdabīgu un mazliet uzjautrinošu. Vienu dienu man Giang saka: “Zini, pieņemts jauns likums. Tagad Vjetnamā motorolleru vadīt var tikai cilvēki, kuru krūšu apkārtmērs nav mazāks par 72 cm. Kam krūšu apkārtmērs ir mazāks, tiek atzīti par nespējīgiem vadīt motorolleru”. Par šo argumentāciju mēs ilgi uzjautrinājāmies. Nespējām saprast, kā šāda pārbaude varētu notikt dzīvē. Vai tiešām policisti ar mērlenti stāvēs un mērīs katru aizdomīgi tievo cilvēku? Manuprāt, interesants likums.

Vakar biju ekskursants

Pirmdien [20. oktobrī – vjetnamiešu Sieviešu dienā], mēs izlēmām doties mazā ekskursijā uz diviem netālu no Hanojas esošiem ciemiem, lai iepazītu Vjetnamu mazliet no citu skatu punkta.
Pirmais mūsu gala mērķis bija Co Loa ciems, kas izceļas ar to, ka ir viens no senākajiem ciemiem Vjetnamā un slavens ar saviem tempļiem. Aizbraucot uz turieni, mūs, trīs meitenes, pieturā ar savu “piedāvājumu” gaidīja jau moto taksists. Ja jūs zinātu, cik viņš bija neatlaidīgs! Lai gan stāvējām blakus un acīmredzami bija saprotams, ka ceļojam kopā, viņš piedāvāja moto taksi katrai no mums vismaz divas reizes. Mums tas likās kaitinoši un smieklīgi reizē. Kad lūdzām vienai sievietei palīdzību, bija skaidri zināms, ka viņš mēģina viņai pateikt, lai nesaka pareizo ceļu. Taču sieviete bija labāka par vīrieti. Ja es būtu vjetnamiete, es teiktu, ka viņš ir slikts cilvēks.

Kad atradām pieturu, kurā vajadzēja gaidīt nākamo autobusu, šis pats moto taksists savus izgājienus atkārtoja vēl divas reizes. Beigās, juzdamies apvainots, viņš demonstratīvi aizbrauca. Par savu pakalpojumu viņš mums gribēja noplēst 20 000 dongus. Patiesībā mēs pat nožēlojām, ka paņēmām otro autobusu par 3000 dongiem, jo ejamais gabals bija labi ja 2 km.

Kamēr mēs stāvējām pieturā un gaidījām savu autobusu, arī par citu vjetnamiešu vīriešu uzmanību mēs nevarējām sūdzēties. Viņi jau tā pīpina mašīnu pie katras mazākās izdevības, bet ieraudzījuši mūs, viņi vienkārši to pīīīīīīīīpināja ilgi. Ticiet man, bez skaistajām dabas ainavām, kas pavērās Co Loa ciemā, vīriešu izgājieni palikuši vislabāk atmiņā.

Otrs mūsu gala mērķis bija Ba Trang (izrunā Bā Čan) ciems, kas labāk zināms kā podniecības ciems. Ciema centrā ir galvenais tirgus, kur var iegādāties skaistus traukus un dažādus nieciņus. Savukārt mājās, kurām gājām garām, redzējām arī pa kādam podniekam, kas gatavo tirgū nopērkamās lietas. Šis ciems man patika, jo bija īpašs ar to savu auru, ka cilvēki lielākoties nodarbojas ar viena veida biznesu. Tāds interesants šarms tai vietai.

Šis brauciens atkal atklāja Vjetnamu – savdabīgu, neierastu un aizraujošu!

Apmācību seminārs organizācijas jaunajiem biedriem

Svētdien, 19. oktobrī, bija plānota mūsu pirmā nodarbība projekta laikā, taču tā tika atcelta, jo netikām iekšā telpās, kurās nodarbības parasti tika organizētas. Viens cits pasākums, kam bija jāsākas tikai pirmdien, pēkšņi izdomāja to sākt svētdien. Tā kā šīs telpas VPV [saīsinājums no Volunteers for Peace Vietnam] organizācijai tiek dotas no laba prāta [par tām netiek maksāts], tad nācās šoreiz savus plānus mainīt.
Taču svētdien mēs tomēr piedalījāmies plānotajā apmācību seminārā jaunajiem VPV biedriem. Mums uz šo nodarbību tika lūgts sagatavot iesildīšanās spēles un kultūršoka stāsts. Īstenībā nebija viegli plānot spēles, jo nezinājām, cik īsti to jauno biedru būs. Vienā e-pastā saņēmām informāciju, ka 30-40. Ticiet man, tik daudz jau nu gan nebija. Labi, ja 15 kopā sanāca! Taču visas paredzētās iepazīšanās spēles nevarējām pabeigt, jo nākamā runātāja savam portatīvajam datoram bija aizmirsusi līdz paņemt strāvas vadu, un dators jau signalizēja drīzu shut down režīmu.
Pēc īsas prezentācijas par organizāciju, tika uzsākta jauno biedru neliela iesildīšanās un apmācība par tēmām, ko dara VPV Club. VPV Club ir atsevišķa VPV daļa, kas organizē dažādus pasākumus, veicina starpkultūru apmaiņu un veido projektus. Viens no viņu projektiem ir Indigo, kurā vairāk pagaidām esam iesaistītas arī mēs. Jāsaka gan, ja man kāds šādi prezentētu organizāciju, es būtu guvusi tikai ļoti virspusēju priekšstatu.
Jaunie biedri viņiem ir ļoti dažādi. Patiesībā, ja nebūtu mūsu iepazīšanās spēle tieši tāda [sitiens uz pleca pašām], viņi vispār viens par otru tās dienas laikā arī nebūtu vairāk uzzinājuši – kas viņi ir, ko dara, ko studē, kāda varbūt motivācija vispār pievienoties organizācijai. Kultūršoka stāsts, manuprāt, vispār varēja nebūt. Vienkārši no konteksta raugoties, tam nebija īsti seguma. Svaigiem jauniešiem, kuri tikai tajā dienā uzzina, ka VPV nodarbojas ar brīvprātīgo uzņemšanu no visas pasaules un biedru uzdevums ir sniegt viņiem atbalstu pirmajās dienās, kā arī varbūt turpmāk, vēl nespēj sagremot lietu par kultūršoku, kas jau ir ļoti specifisks piegājiens tam visam. Līdz ar to sanāca, ka pašas izstāstījām kultūršoka stāstu un pašas to atrisinājām. Jaunieši tikai klausījās.

Pēc šīs sanāksmes mēģinājām ar VPV Club galveno lietu organizētāju vienoties, ka mūs varētu iesaistīt vēl kaut kādās citās aktivitātēs, jo ar Indigo vien mums ir par maz. Tagad gaidām kādu labu ziņu.

Helō-vīns nāk!

Indigo projekta jauniešiem šī gada plānā ierakstīts – 31. oktobrī notiek Helovīnu ballīte. Tagad viņi sāk rosīties uz plānošanu un organizēšanu. Lai lietas šķietami atvieglotu un veicinātu darbu organizēšanas tempu, Indigo projekta galvenā līdere sadalīja visus galvenos biedrus divās grupās – ballītes satura plānotāji un loģistikas jeb sagādes daļa. Kad beidzot atvēru vaļā failu, vienkārši apkritu. Es biju izvēlēta par ballītes satura grupas atbildīgo. Tajā brīdī es atkal vien spēju apbrīnot vjetnamiešu jauniešu lēmumu pieņemšanas spējas. Vienkārši izlemj, un tā ir! Protams, patīkami, ka izvēlējās mani, bet…. kaut kā neesmu vēl pieradusi pie tāda darbošanās stila, taču cenšos. Tā tāda vēl viena interesanta kultūras atšķirība, tikai mazliet traucējoša, ne tik daudz baudāma. Taču, neskatoties uz to, ka šos svētkus pati vispār nesvinu, pielikšu pūliņus, lai viss saturiski izdotos.

Satiku jauku cilvēku

Pēdējā dienā hostelī (aptuveni pirms nedēļas) satiku vienu jauku meiteni vārdā Noang (izrunā Nuan), kura ar sarunām palīdzēja īsināt laiku pirms manas pārvākšanās pie jaunās ģimenes. Meitene hostelī strādā bez samaksas, jo vēlas uzlabot savas angļu valodas runāšanas prasmes. Man viņa likās tik vjetnamiska meitene – lietas dala labajās un sliktajās, ir kautrīga komunikācijā ar citiem cilvēkiem, taču savu darbu ļoti cenšas darīt akurāti.

Šodien satiku viņu atkal un man bija patiess prieks, cik forši mēs parunājāmies par Vjetnamu, par viņas dzīves plāniem, pašreizējo darbu un skatījumu uz lietām. Iepazīt Vjetnamu par kripatiņu tuvāk katru dienu ir aizraujoši!

Vjetnamiešu skaistuma etalons

Pirmajās dienās, kad saule karsēja manu latvieša miesu, nespēju saprast, kā vjetnamiešu meitenes spēj paciest karstumu ietinušās no galvas līdz kājām garās drēbēs (garas bikses, gari krekli vai jakas, īpaši garie cimdi, kas stiepjas līdz pleciem, ja mugurā t-krekls, seja aizklāta ar respiratoram līdzīgu drāniņu). No sākuma naivi iedomājos, ka varbūt tā ir daudz vēsāk karstajā laikā un mazāk ieelpo tvanīgo gaisu. Taču tad kāds cilvēks mani apskaidroja, sacīdams, ka balta āda šeit ir skaistuma etalons. Jo bālāks, jo skaistāks un īpašāks ir cilvēks. Mūsu baltā miesa, ko labprāt padarām brūnāku siltos laika apstākļos, viņiem ir īstais skaistuma paraugs. Jauki!

Vispār, tagad, kad vairāk izeju ielās kopā ar jaunu vjetnamiešu māsu Giang, viņa man ik pa laikam iztulko, ka vietējie aprunā un priecājas par manu skaistumu. Ar to saprast: gana tieva, gana gara [mans garums esot piemērots modeles darbam], vēl joprojām gana balta uz visu pārējo fona. Vienu reizi, ejot cauri tirgum, vjetnamiešu sieviete pienesās man klāt un ar lielu smaidu sejā kaut ko stāstīja. Giang iztulkoja: viņa uzskata, ka esmu skaista un prasa, vai negribu precēt kādu vjetnamiešu vīrieti. Es domāju, ka mana atbilde šeit nav jāraksta. Paši varat iedomāties.

Arī mani mati pēdējo dienu laikā ir piedzīvojuši īstu izstādes cienīgu piegājienu. Vjetnamietēm šķiet tie patīk. Vakar vien, kamēr mana vjetnamiešu māsa provēja veikalā jaunās bikses, manus matus līdz to dziļākai struktūrai izpētīja trīs vjetnamietes. Līdzīga situācija atkārtojās nākamajā veikalā, tiesa, tur gan tikai divas nekautrīgas pārdevējas gadījās.

Mana vjetnamiešu “zā ding”*

Pēc divu nedēļu meklējumiem un prātošanas, kur gan apmesties uz ilgāku laiku (apstākļi un likumsakarības šoreiz lai paliek malā), man tika piedāvāta dzīvošana vjetnamiešu ģimenē. Patiesībā organizācijas izsūtītam aicinājumam – savā mājā uzņemt latviešu meiteni – atsaucās divas ģimenes. Iepazīstoties ar pirmās ģimenes meitu un potenciālajiem dzīvošanas apstākļiem, es piekritu palikt pie viņas.
Tagad man ir vjetnamiešu māsa vārdā Giang (izrunā Zan) un vjetnamiešu tēvs vārdā An (izrunā tāpat kā raksta). Savu vjetnamiešu ģimenes otru daļu (māsu un māti), es vēl neesmu satikusi, jo tā dzīvo citā pilsētā. Giang ir studente un šobrīd cenšas apgūt grāmatvedību bakalaura līmenī. Savukārt An strādā Siemens kompānijā. Abi divi ir ļoti draudzīgi, viesmīlīgi un patīkami cilvēki. Esmu jau paspējusi šeit iejusties un maza mājas sajūta arī vienā sirds pusē rodas.
Šīsnedēļas kopīgajās ģimenes vakariņās esmu jau šo to iemācījusies par vjetnamiešu kultūru, savukārt tēvs An ir mēģinājis saprast un uzzināt vairāk kaut ko par mani, uzdodot dažnedažādus jautājumus. Valodas barjeras dēļ mēs gan varam sarunāties tikai ar meitas starpniecību. Taču es šobrīd ļoti cenšos apgūt kaut kādas pamat frāzes vjetnamiešu valodā. Ja jūs zinātu, cik tas ir sarežģīti! Piemēram, vienkāršā jautājumā: “Kā tev iet?” man atliek pateikt nepareizi pēdējo vārdu un es pajautāšu “Kā tev idiot?”. Taču tonālā starpība starp šiem vārdiem ir grūti nosakāma. To spēj atšķirt tikai Giang. Vakar vakarā ar Giang arī runājām un smējāmies par vjetnamiešu mielošanās paradumiem un svētku svinēšanu. Visādus jaukus brīnumus atkal saklausījos. Taču par tiem varbūt citā reizē.

Man Vjetnama iepatīkas arvien vairāk.

* izruna vjetnamiski vārdam ģimene

Gatavošanās mūsu pirmajai nodarbībai

Paralēli Hanojas un Vjetnamas kultūras iepazīšanai cītīgi ar Nikolu un vjetnamiešu puisi Dong strādājām pie jaunās nodarbības temata izvēles. Jāsaka, ka tematu izdomāt nebija viegli – grūti bija sabalansēt visu trīs līderu intereses, zināšanas un skatījumu par to, kādam tam gala rezultātam būtu jābūt. Taču mazliet pastiepjot deķīti uz vienu un otru pusi nonācām pie tēmas – Does 5 minutes mean 5 minutes for everybody? OR Communication and perception in intercultural teams.
Sapratām, ka jauniešiem ir nepieciešams apzināties, kādi ir pamatnosacījumi veiksmīgam grupas darbam kā tādam un ko tas maina, ja grupā ir kāds internacionālis. Temats nav viegls (to saprotam no projekta jauniešu daudzajiem, precizējošajiem jautājumiem jau tagad), taču domājam, ka izplānotās aktivitātes nodarbības laikā spēs viņiem un citiem atnākušajiem jauniešiem informāciju padarīt uztveramāku un daudz saprotamāku.

Par to kā mums būs gājis ziņošu jaunnedēļ, jo tajā pašā dienā, kad notiek nodarbība, mums būs jāpiedalās arī jauno organizācijas biedru apmācības seminārā. Mums būs jānovada iepazīšanās enerdžaizeris un jāizstāsta savs Vjetnamas kutltūršoka stāsts, kas jauniešiem būs jāatrisina. Būs interesanti!

To give is to live! [Dot nozīmē dzīvot!]

Šī ziņa ir mazliet atskats uz to, ko es ar Nikolu paspēju sadarīt pirms divām nedēļām.
* * *
Pēc dažu dienu aprašanas ar jauno vidi, kurā abas ar Nikolu pēkšņi bijām nonākušas, tikām uzaicinātas piedalīties nodarbībā, kuru pašām tagad un turpmāk būs jāorganizē. Nodarbība tika veltīta tēmai: Gift giving – the art of giving, sharing and caring!
Pirmais iespaids par nodarbību palika ļoti labs. Jāteic jaunieši savu darbiņu paveica profesionāli – loģiski, strukturēti un interesanti pasniegta ideja, cik svarīgi ir otru cilvēku iepriecināt. Pat nepamanīju kā paskrien divas stundas! Tā kā Indigo projekta jaunieši vēlas lauzt pastāvošo viedokli, ka tas ir angļu valodas pulciņš, tad palēnām tiek pasniegti dažādi temati, kur tiek akcentēta arī starpkultūru nozīme. Arī šajā nodarbībā ar lomu spēļu palīdzību tika parādīts, cik nozīmīgi ir izvēlēties dāvanu un piemeklēt to, domājot par kultūru, kuras pārstāvim tā tiek dāvināta. Protams, es manīju dažās vietās pārāk lielas stereotipizācijas, taču apsveicama ir viņu iniciatīva būt pret citām kultūrām vērīgiem.

Šī tikšanās viennozīmīgi uzlika mums lielu atbildību – izdomāt un sagatavot nepilnu divu nedēļu laikā jaunu nodarbību un tematu, kas varētu būt saistoša šiem jauniešiem.

Vjetnama, Hanoja

Hanoja – pilsēta, kas man šajā brīdī saistās ar lielu, īstajai latviešu vasarai piemītošo karstumu, dunoņu, ko rada daudzie (tiešām masveidīgi daudzie) motorolleri uz ielām un tirdzniecība, kas attiecīgi nozīmē, ka visa ikdienas dzīve tiek organizēta uz ielas. Neskaitāmās bodītes, saloni, ielu kafejnīciņas un arī smalkāki restorāni katras lielākas un mazākas ielas garumā ir neatņemama šīs pilsētas sastāvdaļa.

Motorolleru kultūra
Pirms braucu uz Vjetnamu, redzēju plašajā interneta tīmeklī bildes, kurās redzami vjetnamieši uz motorolleriem un lasīju stāstus, ka ielu šķērsot ir īsts izaicinājums. Ziniet, kā ielu šķērsot, es apguvu jau pirmajās dienās un ja vien cilvēks spēj būt prātīgs, uzmanīgs un citreiz veikls, tad ielu pāriet nav problēmu. Vienkārši atsevišķos ceļa posmos vai laikos tas var prasīt vairāk laika, vairāk vērības. Taču motorolleru skaits mani vienkārši pārsteidza. Sapratu, ka to varētu būt daudz, bet ne jau tik masveidīgi daudz. Mašīnas uz ielām? Jā, pāris ir. Taču ar tām braukt nav praktiski. Tās vairāk izskatās kā nomaldījušās govis aitu barā. Ja salīdzina ar Latviju, tad iedomājieties sastrēguma stundu Rīgā. Tur, kur stāv viena mašīna Latvijā, Vjetnamā izvietojušies kādi 6-9 motorolleri. Tik daudz, cik redzam vai neredzam riteņbraucējus vai motorollerus Latvijā, tik te ir mašīnu. To es sapratu pirmajā dienā, kad iekļuvām kādā, nu jau šķiet ikdienišķā, sastrēgumā. Taču šai masveidīgajai motorolleru kultūrai ir rodams arī skaidrojums – mašīnas šeit ir dārgas. Ja gribas lēti, ātri un ērti pārvietoties, tad motorollers ir piemērots.

Pārdod - pērc
Nepārtrauktā pārdošanas un pirkšanas garšas klātbūtne mani noveda pie secinājuma, ka šeit es vēl vairāk izjūtu “pārdošanas propogandu” nekā Latvijā. Taču iespējams tikai tāpēc, ka valodas nezināšanas dēļ, es vairāk lietas uztveru un tulkoju vizuāli. Pie tam nav arī pierasts, ka veikali ir nebeidzamā skaitā un to dažādība vai precīzāk būtu teikt lietu pārdošanas specifika nebeidz pārsteigt, apbrīnot un likt aizdomāties. Galu galā, ja neiet viens bizness, to nomaina cits – ienesīgāks. Tirdzniecības vajadzībām pakārtotas liela daļa ģimeņu māju. Pirmajā stāvā veikals, pārējos stāvos izvietojusies ģimene.
Tirgošanās gan Vjetnamā lielākoties apzīmē arī kaulēšanos par cenu. Tūristiem tā vienmēr ir 2-3 reizes augstāka nekā vietējiem. Taču kaulēšanās ir tāds labs process – abas puses vienkārši apzinās, ka var un ir iespējams dabūt to lietu par lētāku cenu. Ja tirgotājam būs svarīgi, ka nauda nāk, viņš būs ar mieru atdot par zemāku samaksu.

Ir arī problēmas
Šobrīd man acīs ir iekritušas divas “problēmas”. Viena no tām ir piesārņojums, kas rodas daudzo motorolleru darbināšanas rezultātā. Gaiss ir tvanīgs un smags. Debesis ir viena vienīga viegla dūmaka. Dzidri zilas debesis laikam vēl neesmu redzējusi. Piesārņojuma nopietnību vjetnamieši apzinās, taču līdz šim nav izdevies noskaidrot, kas tiek darīts lietas labā, lai to mazinātu.
Otra problēma, ko Hanoja šobrīd piedzīvo (līdzīgi kā viena daļa citu valstu galvaspilsētas), ir pārapdzīvotība. Kā vienā sarunā atzina moto-taksists Toni, tad cilvēku ir daudz par daudz, un tendence šim cilvēku skaitam ir tikai pieaugoša. Taču kā gan tam būtu savādāk, ja Hanoja ir valsts ziemeļu centrs. Attīstītākā pilsēta, kas vilina jaunus ļaudis braukt gan izglītības iegūšanas, gan labāka darba meklēšanas nolūkos. Studenti, ar kuriem nācies runāties, labprāt paliktu savās dzimtajās vietās, taču apzinās, ka te ir lielākas iespējas.

Tāda, lūk, Hanoja. Nebeidzamā mācību stunda.

Par projektu - Youth Volunteers Club Support

Youth Volunteers Club Support - projekts, kuru īsteno GLEN LATVIA un ASA Programm (Vācijā) stipendiāti Dana Felkere un Nicole Stauf Vjetnamā laika posmā no 2008. gada oktobra līdz decembrim. Projekta mērķis ir palīdzēt Vjetnamas Volunteers Club dalībniekiem organizēt nodarbības un dažādas aktivitātes citiem Vjetnamas studentiem - kluba biedriem, tādējādi stiprinot šo studentu izpratni par starpkultūru atšķirībām un veicinot angļu valodas apguvi.