Svētdien (16.11.) notika Indigo nodarbība, ko šoreiz sagatavoja Michael kopā ar vjetnamiešu meiteni Lien (izrunā Lijen). Viņi izvēlējās tēmu – mācīšana. Lai parādītu, ka ne vienmēr visu var paveikt pats vai ar instrukcijas palīdzību, visiem bija jāmēģina no papīra izgatavot rozi pēc dotā parauga (tajā brīdī es domāju, kāpēc es no Gundegas, manas labākās draudzenes, neesmu vēl iemācījusies to rožu taisīšanas noslēpumu). Protams, nevienam tas neizdevās. Tad nu nonācām pie secinājuma, ka reizēm ir labi, ja ir skolotājs. Skolotājs, kas pamāca un parāda, kā pareizi darīt. Labā un pozitīvā noskaņa par šo spēli pazuda mirklī, kad Michael pievērsās sagatavotajai tēmai – gūtās atziņas, mācot vjetnamiešus un mācoties no vjetnamiešiem.
Viņš sāka ar pavisam nevainīgu jautājumu – ko viņi domā par Vjetnamu, kādi ir vjetnamieši? Studenti nosauca vārdus: draudzīgi, viesmīlīgi, kautrīgi, skaisti utt.. Tad Michael pateica, bet ziniet, es teiktu, ka jūs (bet ne visi) mēdzat būt nepieklājīgi, patmīlīgi un nedraudzīgi. Tajā brīdī šiem jauniešiem smaids no sejas pazuda un telpā iestājās studentiem neraksturīgs klusums. Tā tas palika līdz pat brīdim, kad Michael beidza savu stāstījumu pēc 15 minūtēm. No vienas puses bija drosmīgi pacelt šo tematu, no otras puses pret viņiem tas bija skarbi. Šķiet, neviens līdz šim nebija viņiem licis paskatīties uz savu kultūru no malas un saprast, kā lietas “patiesībā” notiek. Vai uz ceļa pārgalvīgā tiekšanās ar motorolleru visur būt pirmajam, apdraudot citu braucēju drošību, ir draudzīga attieksme? Vai grūstīšanās veikalā tā vietā, lai stāvētu rindā, ir pieklājīga? Vai kaimiņu savstarpējā strīdēšanās ne par ko ir draudzīguma un cieņas izrādīšana?
Pēc nodarbības runāju ar Michael un viņš atzina, ka nav viegli par to runāt, bet tā ir iespēja šiem studentiem izzināt sevi un saprast, kā citu kultūru pārstāvji redz un jūt lietas šeit.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru