Nicole man svētdien uzdeva jautājumu, vai es gribētu un spētu iedomāties dzīvi Vjetnamā? Mana atbilde bija vienkārša: “Nē!” Lai cik neparasta un atšķirīga liekas vjetnamiešu kultūra, kuru gribētu iepazīt un izprast daudz labāk, es nespētu dzīvot ar pastāvīgu sajūtu, ka mani nekādi citādāk neuztver kā vienīgi par tai jeb rietumnieku. Reizēm tai būšana liek sasmaidīties, bet reizēm tas ir nomācoši.
Patiesībā, pati priekš sevis šeit jau esmu iedzīvojusies un brīžiem jūtos pat ļoti vjetnamiski, taču tā nedomā un to nesaredz vjetnamieši. Par piemēru atgadījums iz sestdienas. Biju uzaicināta ciemos pie vienas vjetnamiešu ģimenes un mūsu ielas veikaliņā, kuram ikdienā garām maršēju vairākas reizes, iegāju nopirkt ciema kukuli. Pirmais, ko izdzirdēju no veikala darbinieces, bija tai. Pēc brīža veikaliņā ienāca maza meitenīte (gadi 2 vai 3) ar mammu un, ar pirkstu rādīdama uz mani, viņa izrunāja tai. Tas visiem veikalā esošajiem cilvēkiem lika pasmaidīt, arī man, taču tajā pašā laikā es klusi pie sevis nopūtos – atkal jau tai!
Savukārt, ja es dodos uz centru (vecpilsētu), man jau jānoskaņo sevi daudzajiem taksistu saucieniem un neatlaidīgai ūjināšanai, lai pievērstu manu uzmanību. Tur tu ne tikai pārtopi par tai. Tur tu esi tai tūrists.
Taču šī sajūta vienlaicīgi ir arī laba pieredze. Ja visu dzīvi nodzīvo vairāk vai mazāk starp sev līdzīgiem, nekad neuzzini, kā tas ir, ja tu neesi tāds kā visi pārējie, ja nenāc no tās pašas kultūras vides. Protams, nojausma mums lielākoties visiem ir, bet nav sajūtas. Tieši šajā brīdī, to apzinoties, pār manu vaigu norit liela prieka asara! Tagad es zinu kādas ir sajūtas!
* Tai – izruna vārdam rietumnieks vjetnamiešu valodā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru