12.25.2008

Par to, kas tālāk

Šodien ņemu savas somas plecos un dodos mājās. Projekta laiks šeit noslēdzies. Taču apsolu visiem, ka jaunnedēļ šeit varēsiet atrast nelielu bilžu reportāžu par manām projekta gaitām. Tāds vizuāls kopsavilkums ar mazliet teksta.
Tāpat arī varu teikt, ka nekas jau tā īsti nebeidzas. Centīšos visus turēt up-to-date un informēt par pēc-projekta aktivitātēm, kas noteikti sekos. Tas nozīmē vien to, ka arī jaunajā gadā šajā blogā ir vērts ik pa laikam ielūkoties.
Ja kādam mana bolga lasītājam ir radusies padziļinātāka interese par projektu un Vjetnamu, ir kādi jautājumi vai komentāri, noteikti var man rakstīt uz e-pastu: dana.felkere@gmail.com

12.21.2008

Nelieku punktu, lieku daudzpunkti

Tā diena, kad lielās atvadas no Indigo jāsaka, pienāca. Pienāca ātri. Varbūt pat pārāk. Taču šodien es par to neskumstu (jo to darīju vakar). Tagad man iekšā ir mierīga sajūta, kluss prieks un daudz jo daudz pozitīvu emociju. Varbūt tāpēc, ka es nekam šodien nelieku punktu, es visam lieku daudzpunkti. To es daru tāpēc, ka nezinu īsti, vai un kur šodien ir kādas lietas jauks sākums vai patīkamas beigas... Tieši šobrīd pielikt punktu nozīmē daudzas lietas izbeigt, aizmirst, nedot tām iespēju "dzīvot". Pielikt daudzpunkti nozīmē "dzīvot" un atstāt vietu turpinājumam, ko laiks un tīšas vai netīšas sakritības sakārtos kā nepieciešams.
Kādu laiku nezināju/neapjautu/nesapratu, kā tas ir - dzīvot mirklim?! Šodien es to zinu! Indigo nodarbība un atvadu pasākums man to visu parādīja...

Man ir vismaz viena atbilde

Šovakar, pētot Indigo biedru sarakstīto Ziemassvētku atvadu kartiņu, atradu vienu atbildi uz manis pašas uzdoto jautājumu sev - ko mana klātbūtne ir devusi kādam no šejieniešiem?
Gribu padalīties. Stāsts tam visam šāds. Priekšpēdējā Indigo nodarbība bija vēltīta tēmai Entertainment*. Viss jau it kā būtu ok, bija izklaidējoši, bet atsevišķi momenti varbūt ne pārāk. Piemēram, viens no mūsu pašu saucamajiem key member** ieradās ar nokavēšanos, par ko viņš saņēma sodu - jāstājas apļa vidū un katrs dalībnieks kaut kā viņu var sodīt. Viens no diviem (labi, ka tik maz) sodiem bija negaidīti "sitieni" pa muguru. Sodīšanas padarīšana pēdējo nodarbību laikā bija izvērtusies par smieklīgu, varbūt reizēm bejēdzīgu uzdevumu pildīšanu pēc katras spēles. Lai gan zinu, ka sodīšana ir "normāla" vjetnamiešu kultūras sastāvdaļa (kas pašiem nepatīk, bet tiek turpināta), tomēr es tādu netaisnību nespēju saprast... samulsums, ko šķietami tajā brīdī nolasīju no puiša sejas, lika man par šo jautājumu ierunāties. Izrunājām šo jautājumu ar Indigo key members un šķita, ka tagad viņi pirms soda piemērošanas varbūt tiešām padomās: Kur tam ir nozīme, kur ne? Kur tas palīdz uzturēt jautrību, kur tas viss pārstāj būt smieklīgi? Kad par šo jautājumu runāju un, kad tas tika izrunāts, es aizdomājos un mazliet satraucos, vai tomēr darīju pareizi?! Šaubījos, vai par piemēru ņemot konkrēto gadījumu, tā neaizskaru vjetnamiešu vīrieša godu un lepnumu. Taču ieraksts kartiņā ar paldies par to, ka ierunājos, lika saprast... Jap, es darīju pareizi! Mana sirds nebija pārklausījusies.
* Entertainment - izklaide.
** key member - netulkoju, jo nemāku atrast latviešu valodā skanīgu tulkojumu.

12.19.2008

Dzin-dzin!

Labs darbiņš, kas padarīts. Šodien 12 brīvprātīgie ar klusu svētku noskaņu un lielu vēlmi dāvāt otram prieku, devās uz bērnu slimnīcu Hanojā. Pulksten 17:00 ar dāvanu maisiem rokās un diviem Ziemassvētku vīriņiem priekšgalā dodamies uz paredzētajām nodaļām.
Pirmais, mazliet satraucošais pārsteigums mums visiem bija mazo pacientu vecums. Lielākoties gadu vai divus veci, bet dāvanas mūsu rokās vairāk vecākiem bērniem paredzētas... Slimnīcas personāls aizmirsa pieteikt, cik veci šie bērni... Taču tad nomierinājām sevi ar domu, ka daļu no dāvanas satura varēs izmantot arī gados vecāks brālis vai māsa. Lai gan tas došanas mirklis bija sirdi priecējošs, tomēr tas ienesa nelielu skumju rievu pierē. Nevaru nedomāt par to, cik savārguši izskatījās daži no mazuļiem, kuru mazie ķermenīši cīnās, lai būtu veseli... Brrr, traki!
Otrais mans pārsteigums bija slimnīca - tā vienkārši mudžēja no cilvēkiem. Tāds wow moments, pilnīgi cita pasaule.. tik daudz bērnu...
Pēc dāvanu izdalīšanas slimnīcas personāls mums pateicās par labo darbu. Šķiet, arī viņiem tas bija tāds patīkams un citādāks notikums ikdienas ritmā.
Darba prieks man un abiem Ziemassvētku vīriņiem. Pa kreisi no manis vīriņš Thai (izrunā Tai), bet pa labi - vīriņš Dong (izrunā Don).

Pārdoma

Šodien tāds dīvains rīts mani sagaidīja. Uznāca lielā pārdoma par likumsakarībām un kopsakarībām, kas kaut kā mijoties ir veidojušas veselu notikumu virkni manā dzīvē. Notikumi, kas bieži vien it kā bijuši ikdienišķi sīkumi, taču devuši man tik ļoti daudzveidīgas, krāsainas un bagātīgas emocijas, sajūtas, atklāsmes un mācības... Skaistu koferi, ko par Pieredzi sauc.
Īpaši aizkavējos pie domas par satiktajiem cilvēkiem un to, ko katrs no viņiem man ir devis. Atsevišķi likumsakarību un kopsakarību rezultāti mani tik ļoti aizkustināja, pārsteidza un saviļnoja... Vienkārši neticami!
Taču pēc tādām pārdomām rodas jautājumi: ko esmu devusi šiem cilvēkiem pretī? Kā mana klātbūtne ir ietekmējusi viņu ikdienu? Kādas sakarības esmu izraisījusi es? Retoriski, sarežģīti, interesanti!

12.18.2008

Pēdējā darba nedēļa vienkārši skrien

Neticami, bet fakts - šī ir mana pēdējā darba nedēļa, kas ir un rādās būt interesanta.
Divas dienas esam pavadījuši gatavojot no papīra un rotājot ar spīdumiem 100 ziemassvētku eglītes, ko šo piektdien (jau rīt) atdāvināt bērnu slimnīcas mazajiem pacientiem. Protams, bonusā bez eglītēm nāks arī citi mazi nieciņi un kārumi, kas mazam bērnam prieku nes. Lai gan manī līdz šim brīdim nekādas Ziemassvētku sajūtas nebija un, iespējams, no tās arī bēgu (jo tas nozīmē atgriešanos mājās), manī tomēr radās maza Ziemassvētku noskaņas vēsma. Ar nepacietību gaidu rītdienu, jo tad divi Ziemassvētku vīriņi ar dāvanu maisu dosies pie mazajiem un kopā ar saviem palīgiem dziedās, dāvās un priecēs...
Taču pa vidu visam šodien notika arī Indigo sanāksme, ko pirms nepilnas stundas beidzām. Bija sakrājušies vairāki jautājumi, ko klātienē vajadzēja izrunāt. Runājām un diskutējām par Indigo tagadni (kā atsevišķas lietas notiek un tiek organizētas) un arī nākotni (vai un kā pastāvēt turpmāk, kur ņemt finansējumu, jo VPV vairs to uzturēt negrib, kā piesaistīt jaunus cilvēkresursus, kas turpinās šo ideju). Lai gan pie atsevišķiem slēdzieniem bija nonākt grūti, tomēr pie tiem nonācām. Kādam laikam ir atkal jaunas vadlīnijas izveidotas pēc kā vadīties un uz ko virzīties. Īstenībā (ja vien varētu) gribētos šeit palikt ilgāk un kādu laiku turpināt atbalstīt Indigo. Tas ir foršs projekts, kur tik ļoti apsveicama ir studentu pašiniciatīva organizēt to visu un sniegt citiem iespēju mācīties un izzināt.
Savukārt svētdien piedalīšos savā pēdējā nodarbībā, pēc kura notiks neliels Indigo projekta key members atvadu pasākums.

12.12.2008

Izgaršojot Vjetnamu

Šodien plānotājā ieraksts: pikniks + badmintona spēle parkā.
Parka zālītē (kur gan īsti nedrīkstēja sēdēt) četru burvīgu meiteņu kompānijā ieturējām jauku pusdienu pikniku un tērzējām par lielajiem dzīves plāniem. Tad piejaucām tam visam vjetnamisku piegaršu un uzspēlējām badmintonu. Tas šeit ir viens no populārākajiem veidiem, kā rītos vai vakaros sevi uzturēt formā (paši populārākie veidi ir skriešana un vingrošana apkārt parkam). Un pēkšņi, badmintonu spēlējot, mani pārņēma bērnišķīgs prieks un laimes sajūta par to, ka esmu Vjetnamā un varu baudīt tās ikdienas sīkumus, kas padara manu dzīvi krāsainu. Tik daudz pozitīvu emociju no tā viena mirkļa sasmēlos! Interesantu piesitienu tam piedeva arī viena vjetnamiešu meitene (pilnīgi man sveša), kas palūdza, vai var ar mani kopā uzspēlēt brītiņu badmintonu. Pilnīgi skaidri apzinājos, ka tas viņai ir kaut kas īpašs - spēlēt badmintonu kopā ar tai. Taču šī doma man šodien netraucēja. Vienkārši laimīga - tāda es esmu!

12.10.2008

Kas par uzdrīkstēšanos?!

Sēžu parkā pie ezeriņa un, saulei silti un spoži spīdot, prātoju par dzīvi. Vienā brīdī par kaut ko biju tik ļoti aizdomājusies, ka nepamanīju pienākam trīs vjetnamiešu kungus. Visi nosēdās man uz trepītēm blakus, un viens no viņiem mani uzrunāja vjetnamiski. Protams, es neko nesapratu. No negaidītā pārsteiguma biju aizmirsusi kā vjetnamiešu valodā teica vārdus “es nesaprotu”. Atbildēju angliski, bet tas neko nedeva. Sekoja nākamais teikums un viegls piesitiens/ pliķējiens/ sitiens (nezinu, kurš vārds būtu atbilstošāks) pa manu kāju. Biju šokā! Pirmo reizi kāds vjetnamietis atļaujas darīt kaut ko tādu (cik man zināms tā nav pieņemts darīt, tas pat ir ļooooooti nepieklājīgi)! Tā kā kungs nelikās mierā ar savu vervelēšanu, bet es vairs negribēju dzirdēt viņa griezīgi uzmācīgo balsi, tad es piecēlos un aizgāju. Taču šoks par pieredzēto vēl kādu brīdi uzkavējās. Nesapratu kā tā var un kāpēc šāds atgadījums notika tieši brīdi, kad prātoju visīpašāko domu. Kad šoks bija pāri, es iedomājos, ka mans reflekss – pretsitiens – nesekoja. Nez, ko šis kungs darītu, ja tā būtu noticis…?

12.08.2008

Kad vakarā nav ko darīt...

... tad ar Giang piekrītam viņas draudzenes uzaicinājumam doties uz jauniešu mūzikas raidījuma ierakstu vienā no VTV (Vjetnamas Televīzija) studijām. Pēc 2 stundu filmēšanas procesa, es varu teikt - tā bija traki smieklīga pieredze, ko diezin vai Latvijā būtu atļāvusies darīt. Taču, kāpēc lai gan Vjetnamai nepiederētu ieraksts - 08.12.2008. Dana pirmo reizi piedalās televīzijas raidījuma ieraksta tapšanā?! Forši!
Pirmais lielais apmulsuma moments iestājās, kad ieraudzīju, kur mums rezervētas vietas. Pašā pirmajā rindā uz viena no vairākiem podestiem. Taču atviegloti uzelpoju, kad kameras sāka filmēt, jo es nesēdēju to centrā. Līdz ar to vairāk varēju atļauties šķobīties un gorīties. Iesākumā visi izmēģinājām plaudēšanu un "wow!" saucienu, pēc piecām tādām reizēm skaitījāmies gatavi uzņemšanai. Sākumā nebeidzu Giang jautāt, vai nav dota arī instrukcija novilkt ziemas jakas, ko daži vjetnamieši nebija novilkuši. Nea, nekas tāds nebija teikts. Manuprāt, izskatījās amizanti, kad viens sēž kreklā, otrs blakus ziemas jakā.
Pats uzņemšanas process notika gaužām vienkārši - kā sanāca, tā nofilmēja. Pāris reizes tikai materiāls tika pārfilmēts, bet principā nē. Raidījumā miksēta gan dziedāšana, gan sarunas par mūziku. Man vislabāk patika dziedošās sadaļas, jo vismaz mūzikas skaņas man liek tajās ieklausīties un dzīvot līdzi ritmam. Runāšana ir tikai viens liels skaņas juceklis, kas man neko neizsaka.
Vēl viena pārsteidzoša lieta - ieraksta laikā cilvēki vienkārši atļāvās doties prom, nesagaidot noslēgumu. Tā nu beigās sanāca, ka studijā bija palikusi labi ja puse no sākotnējā skaita. Kaut kas manam prātam neaptverams! Es vienkārši iedomājos tos raidījuma vadītājus un mūziķus, kas savā acu priekšā burtiski redz kā sarūk skatītāju rindas. Beigās šķiet no sava darba bija noguruši arī paši darbinieki, kas mēģināja sevi kaut kā izklaidēt. Tad pa ķērienam patrāpījos es. Netālu sēdējām no vienas filmēšanas kameras, kur puisis vienā brīdī Giang saka, ka viens tehniskais darbinieks Buf (saīsinājumā no iesaukas Bufalo) mani sveicina un grib draudzēties. Kad es paraudzījos uz to puisi, viņš manāmi samulsa un pēc brīža zālē vairs nebija redzams. Smieklīgi!
Patiesībā neparasto notikumu virkni es te varētu turpināt un turpināt, bet lai šoreiz iet tikai spilgtākās no tām. Pārējās epizodes atstāju Latvijai.
Tāda nu mana pieredze šeitan. Visnotaļ pozitīvs dienas noslēgums, kas liek man šodien no sirds pasmieties par sevi un savu raibo dzīvi...

International Volunteers Day

Svētdien notika International Volunteers Day*, kuras mērķis – popularizēt nevalstiskā sektora, tai skaitā brīvprātīgā darba, atpazīstamību un izpratni jauniešu vidū. Starp visām oficiālajām runām, kurās, piedodiet, neklausījos, bija iespēja aplūkot, kādas tad vēl jauniešu organizācijas darbojas Hanojā. Pārējā laikā mēs varējām baudīt spēles, mūziku, sarunas, mediju uzmanību un saules siltumu.
Dienas zelta frāze – jo vairāk laika pavadi kopā ar vjetnamiešiem, jo vjetnamiskāk sāc uzvesties! Lai gan tas skan ļoti abstrakti, tā tas vienkārši ir. Konkrēti šajā gadījumā vjetnamiska uzvešanās varētu nozīmēt darīt pilnīgi “neatbilstošas” lietas “ierastajai” rīcībai, ko citkārt vienkārši nedarītu; manāma nosliece uz bērnišķīgu uzvedību. Taču tas nenozīmē, ka diena slikta, tā vienkārši ir izdevusies laiski vjetnamiskā garā.
* International Volunteers Day – Starptautiskā brīvprātīgo diena.
Bildē: kopā ar projekta partneri Nicole sacenšamies ar vjetnamiešu brīvprātīgajiem aklajā bungošanā. Mums izdevās labi, jo bijām pirmās, kas trīs reizes uzsita pa bungām, kas iesietas futbola vārtos karājas gaisā.

Dalība HIV/AIDS dienā

Kaut kad nedēļas sākumā saņēmām ziņu, ka esam aicinātas piedalīties HIV/AIDS dienas organizēšanā, kopā ar vairākiem citiem starptautiskās nometnes dalībniekiem. Lai gan pēdējā brīža organizācija un piedāvājums, tomēr tas nav būtiski. Kāpēc gan nepiedalīties, ja var piedalīties?! Viena pozitīvisma pilna un konstruktīva darba diena, un visi vairāk vai mazāk ir gatavi nodarbībai. Vakarā pārcilāju galvā dienas notikumus un secināju, ka šajā reizē komanda darbojās kā komanda. Pilnīgi pārsteidzoši, ka nebija nekādas lielās domstarpības par saturu, izpildījumu, nebija tā, ka viens no visu vidus ar savām zināšanām grib izcelties, būt pārākumā… Vienkārši katrs darīja savu darbu un tas bija forši!
Taču šī gatavošanās HIV/AIDS dienai man deva čut-čut jaunas zināšanas. Es biju lielā šokā, ka biežākais HIV iegūšanas veids Vjetnamā ir kopīgās šļirces dalīšana ar narkotiku brāļiem. Savukārt apstiprinājās jau kaut kur iepriekš dzirdētais, ka seksuālā audzināšana skolā un mājās visbiežāk izpaliek. Un ir pārsteidzoši skumīgi uzzināt, ka cilvēks savos 19 gados nezina neko par to, kā lietot prezervatīvu, kas vispār ir HIV/AIDS.
Pati HIV/AIDS nodarbība bija laba. Lai gan vairāk bija gaidīta studentu auditorija, pie mums ieradās vidusskolēni. Iesildošās spēles jauniešus ļoti labi atraisīja.. (vjetnamiešu jaunieši un studenti ir īpatnēji ar to, ka viņiem visur vajag daudz interesantu, smieklīgu, traku utt. spēļu). Lomu spēles par HIV bija gan smieklīgas, gan daļēji parādīja, kā tas īstenībā reālajā dzīvē varētu notikt. Interesanti! To nevar atstāstīt, tas ir jāredz. Kopumā šķiet, ka diena ir izdevusies, un jaunieši guvuši vērtīgu informāciju.

12.03.2008

Raibā Son La provinces vizīte

Atkal kārtējais agrais rīta cēliens. Šoreiz tas iesākās ar neparastu pārsteigumu. Iznākot uz ielas, devos meklēt kādu moto taksi. Uzskrēju virsū puisim, kas pats man jautāja: "Moto?" (tā šeit lielākā daļa taksistu piedāvā savus pakalpojumus). Es viņam rādu kartē, kur vajag vest un prasu, cik jāmaksā? Viņš kaut ko vjetnamiski atbild. Rādu viņam 20.000 dongu, viņš ar rokām stumj naudu prom un kaut ko neparasti gari saka. Saprotu, ka šitā nekur tālu netiksim, un zvanu Giang, lai telefonsiki aprunājas ar taksistu. Dzirdētais mani pārsteidza - šis puisis nav nekāds taksists, bet labprāt mani aizvedīs, kur vajag par brīvu!!! Es biju šokā (patīkamā)! Pirmo reizi man svešs cilvēks par aizvešanu neprasa naudu! Kad sākam braukt, secinu, diena iesākusies neslikti.
Bet, kur tad es tā rīta agrumā sataisījos, jautāsiet. Mums šodien bija ieplānota vizīte vienā no Son La provinces ciema skoliņām, lai labāk saprastu, kādi ir "patiesie" situācijas apstākļi šobrīd, kādas ir vajadzības utt. (iepriekš rakstīju, ka strādajam pie projekta pārrakstīšanas). Jāatzīst, ka ceļš uz šo skolu bija aizraujošs. Pēc četru stundu brauciena ar autobusu (tiku nosēdināta šoferim blakus) pa ļoti kalnainu, etniskiem ciemiem un burvīgiem skatiem bagātu ceļu, izkāpām no autobusa. Tad mūsu vjetnamiešu pavadonis konstatēja pašam priekš sevis pārsteidzošu faktu. Skola, līdz kurai mums jānokļūst, atrodas 40 km attālumā. Vienīgais transports - moto taksis. Nu neko, ja jau atbraukuši esam, tad vēl viena stunda ar motorolleru pa tikpat kalnainu reģionu liekas pieņemami.
Skoliņā mūs sagaida daudz smaidošu un spiedzošu bērnu. Drošākie māj un saka: "hello!", kautrīgākie klusi smaida un ietur distanci. Šī skola tika mums raksturota kā nabadzīga skola. Redzētais un dzirdētais no skolotājiem atstāja citu iespaidu. Nevar teikt, ka palīdzību viņiem nevajag. Vajag, tikai daļēji pilnīgi citādāku nekā mūsu projekts paredz. Tieši šai skolai konkrēti lielākā vajadzība ir sešu klašu (atgādina skolas vajadzībām iekārtotus koka šķūņus) pārbūve vai remonts; mācību materiāli viņiem ir gana. Līdzīgu faktu konstatējam arī šīs skolas "filiālē", kur mācās paši mazākie skolēni. Kā atzina skolotāji, lietus laika nav starpība, vai esi ārā vai sēdi skolas solā. Diemžēl laiks skrien vēja spārniem - draudzīgi viesmīlīgās un vērtīgās sarunas ar skolotājiem un skolu apskates jābeidz. Jāpošas atpakaļceļam, kas tiek veltīts pārdomām par projektu mērķu un uzdevumu pārstrādi, "iepriekš iedomāto" un "patieso" vajadzību analizēšanai un saprašanai.
Pirms došanās tik tiešām atpakaļ uz Hanoju, mūsu vjetnamiešu pavadonis izdomāja parādīt skoliņu, kura pirms kāda laika cita projekta ietvaros saņēma atbalstu "bibliotēkas" (saprast: plaukts ar grāmatām) izveidei klases telpā. Šeit varēja redzēt un just, ka tas tiek novērtēts, jo grāmatas izmanto ne tikai mazie ķipari, bet arī pieaugušie.
Kamēr priecājāmies par labajiem rezultātiem, tikmēr mūsu pavadonis atkal konstatēja vienu faktu - ļoti iespējams, ka vairs uz Hanoju nekursē neviens autobuss. Mums bija divas izvēles: 1) mēģināt gaidīt un stopēt, kādu autobusu/mašīnu; 2) palikt pa nakti pie viesmīlīgas vjetnamiešu ģimenes. Nolemjam, ka sāksim ar pirmo (jo rīt vēl visādi darbi darāmi). Pirmās mašīnas aizbrauca mums garām... Tad Nikolai radās ideja, ka man jāizmēģina sava šīs dienas laime vēlreiz. Ja tik veiksmīgs bija rīts, varbūt izdodas arī vakars. Tuvojas mašīna. Sāku māt jau labu laiku iepriekš. Jo tuvāk nāk, jo centīgāk to daru... Un?! Mašīna apstājas, un šoferis piekrīt mūs aizvest līdz Hanojai! Laikam šī tiešām bija mana veiksmes diena. Ceļu atpakaļ īsinam ar sarunām, no kurām pēdējās (par vjetnamiešu paradumiem) ir visaizraujošākās. Daudz jaunus faktus atkal ievācu. Par tiem gan citā reizē. Šis jau tā gari sanāk.

12.01.2008

Rietumi vs. Austrumi – atšķirīgi vai līdzīgi?

Tādu tēmu izvēlējāmies savai otrajai nodarbībai. Kāpēc? Tāpēc, ka likās svarīgi ļaut jauniešiem sarunu, diskusiju un jautājumu ceļā izzināt, cik atšķirīgi vai tomēr līdzīgi esam.
No vienas puses mums izdevās panākt to, ka studenti runā un aktīvi iesaistās sarunā par šo tēmu, daļēji arī laužot savus stereotipus par paradumiem, cilvēkiem un lietu dabu rietumos, pareizāk Eiropā. Piemēram, uzzināt, ka arī mēs ikdienā labprāt dzeram tēju un/vai kafiju, ne tikai coca-colu; ka mēs nepārtiekam tikai no fast food; ka arī mums ir svarīgas ģimeniskās vērtības. No otras puses, ja paskatāmies uz visu arī ar nedaudz veselīgu kritiku, tad varbūt (atkarīgs no kura punkta skatās – jo kādam patīk meita, citam kleita) bišķiņ nošāvām šķībi ar tematiku daudzumu. Proti, lai vedinātu studentus uz diskusiju paņēmām vairākas kartiņas, kas atspoguļo kādus paradumus, rakstura iezīmes no rietumiem un austrumiem. Ņemot vērā kā attīstījās diskusijas, nodarbības vidū sapratu, ka vajadzēja tās ņemt mazāk. Iespējams būtu nedaudz produktīvāk un pamatīgāk izdiskutēti atsevišķi nozīmīgi temati, jo beigās laika trūkuma dēļ (nodarbībai atvēlētas 2 stundas) dažiem jautājumiem sanāca skriet pāri, un lielais kopsavilkums par visu nesekoja.
Lai gan personīgi vēlētos kaut kopējais komandas sniegums būtu augstāks (šajā brīdī esmu pret sevi godīgi kritiska), man tomēr šķiet un ir arī sajūta, ka arī šāda veida diskusija studentiem bija noderīga un arī no esošajām diskusijām daži no viņiem mācījās kaut ko jaunu.

Cat Ba

Otrdienas vakarā saņemu no Katrin īsziņu – Dana, kā būtu ar nelielu ceļojumu nedēļas nogalē? Sacīts, darīts! Piektdienas rīta agrumā un vēsumā (ārā tiešām bija auksts) uzmetu somu plecos un uzsāku ceļu Cat Ba (izrunā Kat Bā) salas virzienā. Iepriekšējās dienās iemetu iekš google Cat Ba, lai uzzinātu, ko labu var no šī brauciena sagaidīt. Pēc pieejamās informācijas skaidrs, ka dodamies uz lielāko no Ha Long Bay salām, kur skaistas pludmales un dabas parks. Nodomāju, nu to mēs vēl redzēsim, kas no tā visa atbild patiesībai...
Kāda ir manis piedzīvotā patiesība?

Pirmā pludmale, ko redzēju ir manam prātam neaptverams skats, lai arī cik banāli šī frāze izklausītos. Es stāvēju un raudzījos no nelielā “kalna” lejā uz pludmali, kas tikai līdz šim pastkartēs redzēta. Abās pusēs tā ieskauta no klintīm un to rotā neticami gludas un skaistas smiltis. Atcerējos fragmentu no bērnības, kad pirmo reizi ieraudzīju vienu tādu pludmales skata pastkarti. Atcerējos, ka toreiz nodomāju, arī es kaut ko tādu gribētu redzēt dzīvē. Vēlēšanās piepildās – tā pastkarte pilnībā atdzīvojās šeit, Vjetnamā, Cat Co 1 pludmalē!

Dabas parks – skaists, bet neparastākais piedzīvojums bija ceļš uz to. Organizētas tūres vietā izvēlējāmies braukt ar motorolleru pašas, jo ceļu pa kuriem noklīst nav pārāk daudz (patiesībā ir divi labi ceļi – viens garāks, otrs īsāks). Taču mēs noklīdām, jo svarīgākajā krustojumā pietrūka zīme ar virzienu norādēm. Taču šis “cits ceļš” bija dabas ainavu ziņā un smieklīgiem piedzīvojumiem bagāts. Nomaldīšanās no it kā pareizā ceļa mūs neskumdināja, tas bija jautri un interesanti. Nacionālajā parkā mērojām ceļu augšā pa “mežonīgu” akmens klinšu taku, kas brīžiem bija stāva un baisa. Taču pārvarot spēku izsīkumus un bailes no kritiena es tomēr to pieveicu. Mana balva – skats uz citām tuvumā esošajām kalnu virsotnēm, plašuma sajūta un pārliecība, ka viss ir iespējams (nekas nav neiespējams).
Cat Ba pilsētas rozīnīte ir arī osta. Dienā te pietauvojušās stāv daudz krāsainas laivas un kuģi, uz kuriem norit rosība. Vakarā kuģi un laivas mirdz no krāsainām lampiņām, kas tumsas ieskauto ostu padara mazliet dzīvīgāku. Atsevišķos momentos ainavas no ostas liekas vairāk kā gleznas, nekā īsta realitāte.
Ir vērts celties plkst. 5:00, lai redzētu saullēktu vai mūsu gadījumā gaismas aušanu pār jūrā esošajām laivām un lielajiem kalnu masīviem, dzirdētu jūras šalkoņu un dobji plīkšķošo skaņu, kas rodas jūrai atsitoties pret klintīm. Mosties kopā ar dabu, tas vienkārši ir jābauda!
Mani fascinē un priecē fakts, ka otrā pasaules malā ir iespējams satikt tādu cilvēku kā Katrin, ar kuru var mesties ceļojumā-piedzīvojumā, un izbaudīt to visu ar vienlīdz lielu prieku un sajūsmu!