12.01.2008

Cat Ba

Otrdienas vakarā saņemu no Katrin īsziņu – Dana, kā būtu ar nelielu ceļojumu nedēļas nogalē? Sacīts, darīts! Piektdienas rīta agrumā un vēsumā (ārā tiešām bija auksts) uzmetu somu plecos un uzsāku ceļu Cat Ba (izrunā Kat Bā) salas virzienā. Iepriekšējās dienās iemetu iekš google Cat Ba, lai uzzinātu, ko labu var no šī brauciena sagaidīt. Pēc pieejamās informācijas skaidrs, ka dodamies uz lielāko no Ha Long Bay salām, kur skaistas pludmales un dabas parks. Nodomāju, nu to mēs vēl redzēsim, kas no tā visa atbild patiesībai...
Kāda ir manis piedzīvotā patiesība?

Pirmā pludmale, ko redzēju ir manam prātam neaptverams skats, lai arī cik banāli šī frāze izklausītos. Es stāvēju un raudzījos no nelielā “kalna” lejā uz pludmali, kas tikai līdz šim pastkartēs redzēta. Abās pusēs tā ieskauta no klintīm un to rotā neticami gludas un skaistas smiltis. Atcerējos fragmentu no bērnības, kad pirmo reizi ieraudzīju vienu tādu pludmales skata pastkarti. Atcerējos, ka toreiz nodomāju, arī es kaut ko tādu gribētu redzēt dzīvē. Vēlēšanās piepildās – tā pastkarte pilnībā atdzīvojās šeit, Vjetnamā, Cat Co 1 pludmalē!

Dabas parks – skaists, bet neparastākais piedzīvojums bija ceļš uz to. Organizētas tūres vietā izvēlējāmies braukt ar motorolleru pašas, jo ceļu pa kuriem noklīst nav pārāk daudz (patiesībā ir divi labi ceļi – viens garāks, otrs īsāks). Taču mēs noklīdām, jo svarīgākajā krustojumā pietrūka zīme ar virzienu norādēm. Taču šis “cits ceļš” bija dabas ainavu ziņā un smieklīgiem piedzīvojumiem bagāts. Nomaldīšanās no it kā pareizā ceļa mūs neskumdināja, tas bija jautri un interesanti. Nacionālajā parkā mērojām ceļu augšā pa “mežonīgu” akmens klinšu taku, kas brīžiem bija stāva un baisa. Taču pārvarot spēku izsīkumus un bailes no kritiena es tomēr to pieveicu. Mana balva – skats uz citām tuvumā esošajām kalnu virsotnēm, plašuma sajūta un pārliecība, ka viss ir iespējams (nekas nav neiespējams).
Cat Ba pilsētas rozīnīte ir arī osta. Dienā te pietauvojušās stāv daudz krāsainas laivas un kuģi, uz kuriem norit rosība. Vakarā kuģi un laivas mirdz no krāsainām lampiņām, kas tumsas ieskauto ostu padara mazliet dzīvīgāku. Atsevišķos momentos ainavas no ostas liekas vairāk kā gleznas, nekā īsta realitāte.
Ir vērts celties plkst. 5:00, lai redzētu saullēktu vai mūsu gadījumā gaismas aušanu pār jūrā esošajām laivām un lielajiem kalnu masīviem, dzirdētu jūras šalkoņu un dobji plīkšķošo skaņu, kas rodas jūrai atsitoties pret klintīm. Mosties kopā ar dabu, tas vienkārši ir jābauda!
Mani fascinē un priecē fakts, ka otrā pasaules malā ir iespējams satikt tādu cilvēku kā Katrin, ar kuru var mesties ceļojumā-piedzīvojumā, un izbaudīt to visu ar vienlīdz lielu prieku un sajūsmu!

Nav komentāru: