12.10.2008

Kas par uzdrīkstēšanos?!

Sēžu parkā pie ezeriņa un, saulei silti un spoži spīdot, prātoju par dzīvi. Vienā brīdī par kaut ko biju tik ļoti aizdomājusies, ka nepamanīju pienākam trīs vjetnamiešu kungus. Visi nosēdās man uz trepītēm blakus, un viens no viņiem mani uzrunāja vjetnamiski. Protams, es neko nesapratu. No negaidītā pārsteiguma biju aizmirsusi kā vjetnamiešu valodā teica vārdus “es nesaprotu”. Atbildēju angliski, bet tas neko nedeva. Sekoja nākamais teikums un viegls piesitiens/ pliķējiens/ sitiens (nezinu, kurš vārds būtu atbilstošāks) pa manu kāju. Biju šokā! Pirmo reizi kāds vjetnamietis atļaujas darīt kaut ko tādu (cik man zināms tā nav pieņemts darīt, tas pat ir ļooooooti nepieklājīgi)! Tā kā kungs nelikās mierā ar savu vervelēšanu, bet es vairs negribēju dzirdēt viņa griezīgi uzmācīgo balsi, tad es piecēlos un aizgāju. Taču šoks par pieredzēto vēl kādu brīdi uzkavējās. Nesapratu kā tā var un kāpēc šāds atgadījums notika tieši brīdi, kad prātoju visīpašāko domu. Kad šoks bija pāri, es iedomājos, ka mans reflekss – pretsitiens – nesekoja. Nez, ko šis kungs darītu, ja tā būtu noticis…?

2 komentāri:

Anonīms teica...

tas atkarīgs, ko viņš teica, un kāda bija sejas izteiksme! ;)

Dana teica...

Problēma tāda, ka sejas izteiksmi šeit grūti pareizi nolasīt. Tā gandrīz vienmēr ir vienāda. Vienīgo varu atpazīt smaidu, bet to ar visādi var tulkot.. Katrā ziņā šis kungs nesmaidīja.