12.03.2008

Raibā Son La provinces vizīte

Atkal kārtējais agrais rīta cēliens. Šoreiz tas iesākās ar neparastu pārsteigumu. Iznākot uz ielas, devos meklēt kādu moto taksi. Uzskrēju virsū puisim, kas pats man jautāja: "Moto?" (tā šeit lielākā daļa taksistu piedāvā savus pakalpojumus). Es viņam rādu kartē, kur vajag vest un prasu, cik jāmaksā? Viņš kaut ko vjetnamiski atbild. Rādu viņam 20.000 dongu, viņš ar rokām stumj naudu prom un kaut ko neparasti gari saka. Saprotu, ka šitā nekur tālu netiksim, un zvanu Giang, lai telefonsiki aprunājas ar taksistu. Dzirdētais mani pārsteidza - šis puisis nav nekāds taksists, bet labprāt mani aizvedīs, kur vajag par brīvu!!! Es biju šokā (patīkamā)! Pirmo reizi man svešs cilvēks par aizvešanu neprasa naudu! Kad sākam braukt, secinu, diena iesākusies neslikti.
Bet, kur tad es tā rīta agrumā sataisījos, jautāsiet. Mums šodien bija ieplānota vizīte vienā no Son La provinces ciema skoliņām, lai labāk saprastu, kādi ir "patiesie" situācijas apstākļi šobrīd, kādas ir vajadzības utt. (iepriekš rakstīju, ka strādajam pie projekta pārrakstīšanas). Jāatzīst, ka ceļš uz šo skolu bija aizraujošs. Pēc četru stundu brauciena ar autobusu (tiku nosēdināta šoferim blakus) pa ļoti kalnainu, etniskiem ciemiem un burvīgiem skatiem bagātu ceļu, izkāpām no autobusa. Tad mūsu vjetnamiešu pavadonis konstatēja pašam priekš sevis pārsteidzošu faktu. Skola, līdz kurai mums jānokļūst, atrodas 40 km attālumā. Vienīgais transports - moto taksis. Nu neko, ja jau atbraukuši esam, tad vēl viena stunda ar motorolleru pa tikpat kalnainu reģionu liekas pieņemami.
Skoliņā mūs sagaida daudz smaidošu un spiedzošu bērnu. Drošākie māj un saka: "hello!", kautrīgākie klusi smaida un ietur distanci. Šī skola tika mums raksturota kā nabadzīga skola. Redzētais un dzirdētais no skolotājiem atstāja citu iespaidu. Nevar teikt, ka palīdzību viņiem nevajag. Vajag, tikai daļēji pilnīgi citādāku nekā mūsu projekts paredz. Tieši šai skolai konkrēti lielākā vajadzība ir sešu klašu (atgādina skolas vajadzībām iekārtotus koka šķūņus) pārbūve vai remonts; mācību materiāli viņiem ir gana. Līdzīgu faktu konstatējam arī šīs skolas "filiālē", kur mācās paši mazākie skolēni. Kā atzina skolotāji, lietus laika nav starpība, vai esi ārā vai sēdi skolas solā. Diemžēl laiks skrien vēja spārniem - draudzīgi viesmīlīgās un vērtīgās sarunas ar skolotājiem un skolu apskates jābeidz. Jāpošas atpakaļceļam, kas tiek veltīts pārdomām par projektu mērķu un uzdevumu pārstrādi, "iepriekš iedomāto" un "patieso" vajadzību analizēšanai un saprašanai.
Pirms došanās tik tiešām atpakaļ uz Hanoju, mūsu vjetnamiešu pavadonis izdomāja parādīt skoliņu, kura pirms kāda laika cita projekta ietvaros saņēma atbalstu "bibliotēkas" (saprast: plaukts ar grāmatām) izveidei klases telpā. Šeit varēja redzēt un just, ka tas tiek novērtēts, jo grāmatas izmanto ne tikai mazie ķipari, bet arī pieaugušie.
Kamēr priecājāmies par labajiem rezultātiem, tikmēr mūsu pavadonis atkal konstatēja vienu faktu - ļoti iespējams, ka vairs uz Hanoju nekursē neviens autobuss. Mums bija divas izvēles: 1) mēģināt gaidīt un stopēt, kādu autobusu/mašīnu; 2) palikt pa nakti pie viesmīlīgas vjetnamiešu ģimenes. Nolemjam, ka sāksim ar pirmo (jo rīt vēl visādi darbi darāmi). Pirmās mašīnas aizbrauca mums garām... Tad Nikolai radās ideja, ka man jāizmēģina sava šīs dienas laime vēlreiz. Ja tik veiksmīgs bija rīts, varbūt izdodas arī vakars. Tuvojas mašīna. Sāku māt jau labu laiku iepriekš. Jo tuvāk nāk, jo centīgāk to daru... Un?! Mašīna apstājas, un šoferis piekrīt mūs aizvest līdz Hanojai! Laikam šī tiešām bija mana veiksmes diena. Ceļu atpakaļ īsinam ar sarunām, no kurām pēdējās (par vjetnamiešu paradumiem) ir visaizraujošākās. Daudz jaunus faktus atkal ievācu. Par tiem gan citā reizē. Šis jau tā gari sanāk.

Nav komentāru: