Kadri iz projekta

Visas bildes nav iespējams parādīt, bet šeit tāds tiešām neliels izvilkums un kopsavilkums no mana Vjetnamas projekta. Šeit salieku bildes, kuras kaut kā raksturo projektu, tajā iegūto pieredzi, atziņas, vai vienkārši atgādina man kaut ko īpašu no šī laika.


Domā ko dāvini. Vjetnamiešu studentes un Joscha (brīvprātīgais no Vācijas) izspēlē lomu spēli, cik svarīgi zināt, kādu dāvanu pasniegt citas kultūras pārstāvjiem. Vienkāršs, interesants un visiem saprotams mācīšanās veids. Foto: Nicole Stauf


Jauno VPV Club biedru apmācība. Vjetnamiešu studenti plāno, kādi padomi saistībā ar kultūru, valodas barjerām, utml. lietām jāsniedz brīvprātīgajam pirmajās dienās, kad ierodas Vjetnamā. Foto: Dana Felkere


Cieņa pret otru. Viena no svarīgajām lietām, ko studente Mai nosauc, prezentējot savas grupas diskusijas rezultātu un atbildot uz jautājumu – kas ir jāņem vērā darbojoties starptautiskā grupā? Foto: Dana Felkere


Jautrā gatovošanās Helovīnam. Trong (izrunā Čang) pēc 2 stundu dekorāciju gatavošanas vairs nespēj koncentrēties darbam un uzjautrina sevi un citus, mēģinot izlikties ļauns. Šis bija viens no projekta laikiem, kad daudz ko varēja mācīties par sevi un vjetnamiešiem. Foto: nezināms


Vienotība. Tieši tas raksturo labdarības skrējienu Terry Fox Run 2008 kopā ar Indigo jauniešiem. Foto: Nicole Stauf


Jo vairāk spēļu, jo labāk. Indigo pirmā pastāvēšanas gada dzimšanas diena tika atzīmēta ar jautrām spēlēm divu stundu garumā – viena no tām ir stafete, kur jāaizskrien līdz vienam punktam un, sēžoties zemē, jāmēģina pārspridzināt balonu. Foto: Nicole Stauf


Kas ir rietumi, kas ir austrumi? Vjetnamiešu studenti cenšas salikt pasaules karti, parādot, kas viņu izpratnē ir rietumi, kas austrumi. Pēc uzdevuma mēģinājām parādīt, cik plašs gan ir skatījums par rietumiem un austrumiem, jo viss ir atkarīgs no perspektīvas kā un no kuras vietas uz to skatās. Foto: Nicole Stauf


Ko tas varētu nozīmēt? Uz šo jautājumu cenšas atrast vjetnamiešu studenti, kuriem rokās ir kartiņa, kas simbolizē kādu austrum un rietumu paradumu. Šajā gadījumā stāvēšanas rindā kultūra ir diskusijas karstais punkts. Foto: Vu Binh Dong


HIV/AIDS diena. Vjetnamiešu vidusskolēni izspēlē situāciju, kad grupas līderis aicina savus draugus dalīt šļirci, bet viens no jauniešiem atsakās, jo nevēlas pakļaut sevi inficēšanās riskam. Lomu spēle gan beidzās smieklīgi, jo pēdējais secinājums skanēja – ja duries, tad vismaz šļirces nedali ar citiem. :) Foto: nezināms


Starptautisko brīvprātīgo diena. Spēles fragments. Foto: nezināms


Starptautisko brīvprātīgo diena. Alternatīvā Party twister spēle, kad nav pieejams paklājiņš un komandas tiek dotas vadoties pēc paša spēles vadītāja ieskatiem. Foto: nezināms


Komandas spēle. It kā jau tāds nieks vien no sākuma liekas, visiem pie deķīša turēties un bumbu gaisā pamētāt, bet patiesībā tik grūts komandas darbs... būt vienotiem, sadarboties kopā un sasniegt rezultātu. Foto: Nicole Stauf


Sods – pīļu deja. Par to, ka mūsu komanda zaudēja stafetē, mums pienācās izpildīt sodu – dziedāt dziesmu par pīlēm un dejot pīļu deju. Foto: Nicole Stauf


Gatavoju eglīšu dekorācijas. Process, kas pats par sevi saka – radīt svētku prieku citiem ir jauki. Foto: Nicole Stauf


Labo rūķu saime. Visa komanda ar slimnīcas vadības pārstāvjiem (sieviete centrā un pirmās divas sievietes otrajā rindā no kreisās) pēc mazo slimnieku apdāvināšanas. Foto: nezināms


SOS – save our savings. Spēle, kurā jāizveido no materiāliem lētākā un izturīgākā olas turekļa konstrukcija ir ievads diskusijai par to, kā taupīt naudu utt. Foto: Nicole Stauf


Gandarījuma prieks. Pirms mūsu pēdējās kopīgās nodarbības iemūžinām gandarījuma prieku par trim mēnešiem Vjetnamā. Foto: Vu Ha Nguyen


Indigo key members kopbilde. Pirmā rinda no kreisās: Lien, Hong, Nguyen, Chi, Dana, Trong, Joscha; otrā rinda no kreisās: Mai, Lam, Ha, Nicole, Mai, Michael. Tie ir mani īpašie cilvēki no Vjetnamas. Foto: Vu Binh Dong - arī viņš ir viens no Indigo key members, tikai šoreiz palika aizkadrā.

Par to, kas tālāk

Šodien ņemu savas somas plecos un dodos mājās. Projekta laiks šeit noslēdzies. Taču apsolu visiem, ka jaunnedēļ šeit varēsiet atrast nelielu bilžu reportāžu par manām projekta gaitām. Tāds vizuāls kopsavilkums ar mazliet teksta.

Tāpat arī varu teikt, ka nekas jau tā īsti nebeidzas. Centīšos visus turēt up-to-date un informēt par pēc-projekta aktivitātēm, kas noteikti sekos. Tas nozīmē vien to, ka arī jaunajā gadā šajā blogā ir vērts ik pa laikam ielūkoties.

Ja kādam mana bolga lasītājam ir radusies padziļinātāka interese par projektu un Vjetnamu, ir kādi jautājumi vai komentāri, noteikti var man rakstīt uz e-pastu: dana.felkere@gmail.com

Nelieku punktu, lieku daudzpunkti

Tā diena, kad lielās atvadas no Indigo jāsaka, pienāca. Pienāca ātri. Varbūt pat pārāk. Taču šodien es par to neskumstu (jo to darīju vakar). Tagad man iekšā ir mierīga sajūta, kluss prieks un daudz jo daudz pozitīvu emociju. Varbūt tāpēc, ka es nekam šodien nelieku punktu, es visam lieku daudzpunkti. To es daru tāpēc, ka nezinu īsti, vai un kur šodien ir kādas lietas jauks sākums vai patīkamas beigas... Tieši šobrīd pielikt punktu nozīmē daudzas lietas izbeigt, aizmirst, nedot tām iespēju "dzīvot". Pielikt daudzpunkti nozīmē "dzīvot" un atstāt vietu turpinājumam, ko laiks un tīšas vai netīšas sakritības sakārtos kā nepieciešams.
Kādu laiku nezināju/neapjautu/nesapratu, kā tas ir - dzīvot mirklim?! Šodien es to zinu! Indigo nodarbība un atvadu pasākums man to visu parādīja...

Man ir vismaz viena atbilde

Šovakar, pētot Indigo biedru sarakstīto Ziemassvētku atvadu kartiņu, atradu vienu atbildi uz manis pašas uzdoto jautājumu sev - ko mana klātbūtne ir devusi kādam no šejieniešiem?

Gribu padalīties. Stāsts tam visam šāds. Priekšpēdējā Indigo nodarbība bija vēltīta tēmai Entertainment*. Viss jau it kā būtu ok, bija izklaidējoši, bet atsevišķi momenti varbūt ne pārāk. Piemēram, viens no mūsu pašu saucamajiem key member** ieradās ar nokavēšanos, par ko viņš saņēma sodu - jāstājas apļa vidū un katrs dalībnieks kaut kā viņu var sodīt. Viens no diviem (labi, ka tik maz) sodiem bija negaidīti "sitieni" pa muguru. Sodīšanas padarīšana pēdējo nodarbību laikā bija izvērtusies par smieklīgu, varbūt reizēm bejēdzīgu uzdevumu pildīšanu pēc katras spēles. Lai gan zinu, ka sodīšana ir "normāla" vjetnamiešu kultūras sastāvdaļa (kas pašiem nepatīk, bet tiek turpināta), tomēr es tādu netaisnību nespēju saprast... samulsums, ko šķietami tajā brīdī nolasīju no puiša sejas, lika man par šo jautājumu ierunāties. Izrunājām šo jautājumu ar Indigo key members un šķita, ka tagad viņi pirms soda piemērošanas varbūt tiešām padomās: Kur tam ir nozīme, kur ne? Kur tas palīdz uzturēt jautrību, kur tas viss pārstāj būt smieklīgi? Kad par šo jautājumu runāju un, kad tas tika izrunāts, es aizdomājos un mazliet satraucos, vai tomēr darīju pareizi?! Šaubījos, vai par piemēru ņemot konkrēto gadījumu, tā neaizskaru vjetnamiešu vīrieša godu un lepnumu. Taču ieraksts kartiņā ar paldies par to, ka ierunājos, lika saprast... Jap, es darīju pareizi! Mana sirds nebija pārklausījusies.

* Entertainment - izklaide.

** key member - netulkoju, jo nemāku atrast latviešu valodā skanīgu tulkojumu.

Dzin-dzin!

Labs darbiņš, kas padarīts. Šodien 12 brīvprātīgie ar klusu svētku noskaņu un lielu vēlmi dāvāt otram prieku, devās uz bērnu slimnīcu Hanojā. Pulksten 17:00 ar dāvanu maisiem rokās un diviem Ziemassvētku vīriņiem priekšgalā dodamies uz paredzētajām nodaļām.

Pirmais, mazliet satraucošais pārsteigums mums visiem bija mazo pacientu vecums. Lielākoties gadu vai divus veci, bet dāvanas mūsu rokās vairāk vecākiem bērniem paredzētas... Slimnīcas personāls aizmirsa pieteikt, cik veci šie bērni... Taču tad nomierinājām sevi ar domu, ka daļu no dāvanas satura varēs izmantot arī gados vecāks brālis vai māsa. Lai gan tas došanas mirklis bija sirdi priecējošs, tomēr tas ienesa nelielu skumju rievu pierē. Nevaru nedomāt par to, cik savārguši izskatījās daži no mazuļiem, kuru mazie ķermenīši cīnās, lai būtu veseli... Brrr, traki!

Otrais mans pārsteigums bija slimnīca - tā vienkārši mudžēja no cilvēkiem. Tāds wow moments, pilnīgi cita pasaule.. tik daudz bērnu...

Pēc dāvanu izdalīšanas slimnīcas personāls mums pateicās par labo darbu. Šķiet, arī viņiem tas bija tāds patīkams un citādāks notikums ikdienas ritmā.

Darba prieks man un abiem Ziemassvētku vīriņiem. Pa kreisi no manis vīriņš Thai (izrunā Tai), bet pa labi - vīriņš Dong (izrunā Don).

Pārdoma

Šodien tāds dīvains rīts mani sagaidīja. Uznāca lielā pārdoma par likumsakarībām un kopsakarībām, kas kaut kā mijoties ir veidojušas veselu notikumu virkni manā dzīvē. Notikumi, kas bieži vien it kā bijuši ikdienišķi sīkumi, taču devuši man tik ļoti daudzveidīgas, krāsainas un bagātīgas emocijas, sajūtas, atklāsmes un mācības... Skaistu koferi, ko par Pieredzi sauc.

Īpaši aizkavējos pie domas par satiktajiem cilvēkiem un to, ko katrs no viņiem man ir devis. Atsevišķi likumsakarību un kopsakarību rezultāti mani tik ļoti aizkustināja, pārsteidza un saviļnoja... Vienkārši neticami!

Taču pēc tādām pārdomām rodas jautājumi: ko esmu devusi šiem cilvēkiem pretī? Kā mana klātbūtne ir ietekmējusi viņu ikdienu? Kādas sakarības esmu izraisījusi es? Retoriski, sarežģīti, interesanti!

Pēdējā darba nedēļa vienkārši skrien

Neticami, bet fakts - šī ir mana pēdējā darba nedēļa, kas ir un rādās būt interesanta.

Divas dienas esam pavadījuši gatavojot no papīra un rotājot ar spīdumiem 100 ziemassvētku eglītes, ko šo piektdien (jau rīt) atdāvināt bērnu slimnīcas mazajiem pacientiem. Protams, bonusā bez eglītēm nāks arī citi mazi nieciņi un kārumi, kas mazam bērnam prieku nes. Lai gan manī līdz šim brīdim nekādas Ziemassvētku sajūtas nebija un, iespējams, no tās arī bēgu (jo tas nozīmē atgriešanos mājās), manī tomēr radās maza Ziemassvētku noskaņas vēsma. Ar nepacietību gaidu rītdienu, jo tad divi Ziemassvētku vīriņi ar dāvanu maisu dosies pie mazajiem un kopā ar saviem palīgiem dziedās, dāvās un priecēs...

Taču pa vidu visam šodien notika arī Indigo sanāksme, ko pirms nepilnas stundas beidzām. Bija sakrājušies vairāki jautājumi, ko klātienē vajadzēja izrunāt. Runājām un diskutējām par Indigo tagadni (kā atsevišķas lietas notiek un tiek organizētas) un arī nākotni (vai un kā pastāvēt turpmāk, kur ņemt finansējumu, jo VPV vairs to uzturēt negrib, kā piesaistīt jaunus cilvēkresursus, kas turpinās šo ideju). Lai gan pie atsevišķiem slēdzieniem bija nonākt grūti, tomēr pie tiem nonācām. Kādam laikam ir atkal jaunas vadlīnijas izveidotas pēc kā vadīties un uz ko virzīties. Īstenībā (ja vien varētu) gribētos šeit palikt ilgāk un kādu laiku turpināt atbalstīt Indigo. Tas ir foršs projekts, kur tik ļoti apsveicama ir studentu pašiniciatīva organizēt to visu un sniegt citiem iespēju mācīties un izzināt.

Savukārt svētdien piedalīšos savā pēdējā nodarbībā, pēc kura notiks neliels Indigo projekta key members atvadu pasākums.