Indigo projekta nākotne

Iepriekšējā nedēļas nogale man atkal atnesa interesantu pieredzi. Sestdien (8.11.) saņēmu ziņu, ka svētdien vajadzētu ierasties uz Indigo sapulci, kur sanākšanas iemesls īsti netiek nosaukts. Ar izklaidīgu un sapņainu noskaņojumu, droši vien tāpēc, ka ārā bija tik vasarīgi karsts un saulains laiks, devos uz paredzēto tikšanos.

Nonākot galā, uzzināju, ka Indigo projekta līdere bija ieplānojusi stratēģisku sapulci par Indigo nākotni. Proti, ir jāmaina Indigo koncepts un saturs. Jauki, bet kā līderei viņai bija tikai divas idejas – Indigo jānotiek katru nedēļu un jābūt daudz jautrākam. Pārējās idejas tika prasītas no pārējiem sapulces dalībniekiem. Pieciem vjetnamiešu studentiem ideju nebija daudz un tās viena ar otru konfliktēja. Tad nu man un Michael* (izrunā Maikls) nācās pārņemt sapulces vadību un ievirzīt sarunas loģiskā secībā. Gribējām viņiem likt saprast un aizdomāties, kas notiks ar Indigo, ja un kad nebūs vairs internacionālo brīvprātīgo, kurš organizēs un rīkos katru nedēļu aktivitātes, vai būs laiks, iespējas, idejas. Skumji smieklīgākais, ko pateica Indigo līdere: “Jā, mēs varam nodrošināt Indigo katru nedēļu, bet problēma, ka laika maz.” Taču patiesībā tā ir viena no lielākajām problēmām, ja nav laika sagatavot nodarbību!

Galu galā pēc trīs stundu garām diskusijām nonācām pie kopsaucēja par jaunu Indigo, kas notiks katru nedēļu (pārmaiņus nodarbības notiks gan iekšā, gan ārā), būs neierobežots tematikā un ar maksimāli daudzveidīgām metodēm temats tiks padarīts vieglāks, uztveramāks un interesantāks. Mēģināsim tagad visi līdz gada beigām šīs pārmaiņas īstenot, redzēsim kā sanāks.

* Michael ir brīvprātīgais no Vācijas, kas Vjetnamā jau ir pavadījis 10 mēnešus. Viņš šeit māca angļu valodu vietējiem studentiem un ar biznesu saistītiem cilvēkiem.

Es un motorollers

8. novembris manā kalendārā tagad ieskrāpēts kā datums, kad notika pirmā mana apmācību nodarbība motorollera vadīšanā. Jāatzīst, neslikti sanāca – noturēties uz motorollera varēju, uzdot gāzi un apstāties arī, tikai tā apgriešanās ne visai. Man pietrūka spēka, lai to stūri pagrieztu.

Savukārt 15. novembris manā kalendārā ir diena, kad pirmo reizi ar motorolleru braucu pa ielu. Rezultātā līdz mājām kopā ar Giang nokļuvām, tikai divas reizes gandrīz ar taksi saskrējāmies. Mani maņas orgāni vēl nespēj pielāgoties, ka tevi apbraukt un sabraukt var no visām pusēm. Noteikti priekš šīs satiksmes es braucu “pa rietumniecisko”. Tas nekur neder! Ceru, ka nākošreiz ies labāk.

Labojam projekta pieteikumu

Paralēli Indigo projektam izdomājām, ka gribam un varam šeit darīt vairāk. Bez jau pieminētās apmācību programmas Vjetnamas jauniešiem mums ir vēl viens papildu darbiņš – pārrakstīt projekta pieteikumu, ko VPV Club varētu iesniegt finansiāla atbalsta saņemšanai kādai organizācijai/uzņēmumam. No sākuma mūsu uzdevums gan bija apskatīt, vai nevajag kādus labojumus. Taču beigās nonācām pie secinājuma, ka vieglāk ir to pārrakstīt.
Idejiski projekts ir ļoti labs, bet šeit man prātā nāk kaut kur gūtā atziņa un pieredze, ka labu projektu iegāž veids kā tas uzrakstīts. Projekta ideja ir vākt ziedojumus (darba burtnīcas, grāmatas, avīzes, citi materiāli), lai dažās Son La provinces etnisko minoritāšu skolās, kurās ir nabadzīgs mācību materiālu klāsts gan skaitliski, gan saturiski, izveidotu bibliotēkas. Ja finansējums un ziedojumi būs pietiekami, plānots atjaunot arī skolu telpas. Tās mainīgo laika apstākļu dēļ (vētras, plūdi) ilgā laika posmā cietušas un ir sliktā stāvoklī. Šī province ir īpaša ar to, ka tajā dzīvo piecas etniskās minoritātes. Taču tā kā Son La atrodas kalnainā reģionā, šīs minoritātes ir izkliedētas visā provinces teritorijā. Tāpēc ir arī daudz mazu skoliņu, kuras vietējā pārvalde nav spējīga pati atjaunot. Ar šo projektu skolas cer palielināt skolēnu interesi par mācībām un tādējādi nodrošināt izglītības attīstību šajos reģionos ilgtermiņā. Šobrīd mazie skolēni nejūtas motivēti iet uz skolu, viņi labāk palīdz ģimenei iztiku nopelnīt, strādājot lauku darbus.

Turam īkšķus, lai mūsu palīdzība atnes labus rezultātus!

Projektam piešķirti jauni apgriezieni

Šodien ar Nicole bijām uz tikšanos ar Mr. Phoung, VPV prezidentu, lai pārrunātu pirmā mēneša iespaidus un turpmāko projekta norisi. Proti, ko mēs varam darīt šeit vairāk, izņemot iesaisti Indigo projektā un citās VPV Club aktivitātēs.

Sarunas rezultātā kopīgi vienojāmies, ka šī mēneša laikā mums jāizstrādā apmācību programma Vjetnamas jauniešiem. Saturs un forma ir mūsu ziņā, taču vēlams izveidot tādu programmu, kas pilnveido jauniešu spējas (prezentēt, komunicēt, pieņemt lēmumus, risināt konfliktus, darboties komandā...) un/vai iemāca arī kaut ko jaunu. Decembrī paredzēts izstrādātās programmas (vai vismaz tā daļas) izmēģinājums. Pēc tā tiks izvērtēts, vai un ko ir nepieciešams uzlabot, lai programmu īstenotu ilgtermiņā.

Man šis projekta pagrieziens patīk. Rītdien ļaušos pamatīgai “prāta vētrai”.

Vjetnamiešu dabīgais fenomens

Pirms kāda laika viena vjetnamiešu meitene atzina, ka dažreiz viņi, vjetnamieši, mēdz rīkoties dīvaini. Proti, ja viens cilvēks skatās ilgi debesīs, visi citi tam pievienojas un mēģina saskatīt, ko redz tas viens un visi citi pārējie. Reiz šāda skatīšanās debesīs izraisījusi arī satiksmes negadījumu – cilvēki vienlaikus mēģināja apvienot motorolleru vadīšanu ar debesīs skatīšanos. Šodien pastaigas laikā pieredzētais atsauca atmiņā šo frāzi.

Abas ar Giang no tāluma redzam, ka ap tiltu abās tā pusēs drūzmējas cilvēki un kaut ko vēro. Mana pirmā doma – kādu noslīkušo pēc plūdiem velk ārā (nespēju izskaidrot, kāpēc prātā pirmais nāk tas ļaunākais). Izrādījās – daži vīri vienkārši kanāla malās makšķerē, savukārt visi pārējie šo procesu vēro. Mani šis skats uzjautrināja. Uzjautrināja tāpēc, ka šai tik nevainīgajai nodarbei, ir tik daudz skatītāju! Man tajā brīdī bija žēl, ka kameru mājās atstāju – gribējās iemūžināt to procesu un darba rīkus, kas tika likti lietā, lai kaut vienu zivi no tā, ar notekūdeņiem piesārņotā, kanāla izzvejot.

* * *

Lai gan Hanojā trīs dienas ar nelieliem pārtraukumiem ir lijis kā pa Jāņiem, un tas izraisījis plūdus atsevišķās pilsētas daļās, varu visus nomierināt - ar mani viss ir kārtībā. Savā ielā redzu tikai mazākas vai lielākas peļķes. Vienīgais lietus radītais bojājums ir interneta traucējumi, tāpēc nevaru atbildēt uz e-pastos uzdotajiem jautājumiem.

Šodien lietus tikpat kā nav lijis. Ļoti ceru, ka laika ziņas par rītdien gaidāmo lietu melo.

Helō-vīnu atcēlām lietus un plūdu dēļ

Vēl 30. oktobra vakarā visa radošā Helō-vīna ballītes organizatoru grupa sanāca kopā, lai gatavotu dekorācijas 31. oktobra pasākumam un vienotos par pēdējiem sīkumiem attiecībā uz tā īstenošanu. Darbs pēc trim stundām bija paveikts – izgatavoti “viltus ķirbji” no plastmasas bumbām (īstu ķirbi grūti dabūt un citas alternatīvas maksā dārgāk) un izgriezti no papīra dažādi zirnekļi, spoki, kapu krusti, utt.. Pēc dekorāciju izgatavošanas aktivitātes ar patīkamu nogurumu devos mājās.

Nakts gan pienāca ar pārsteigumu – lielu lietu, kas ar nelieliem pārtraukumiem lija līdz pat vēlam rītam. Kad ap pusdienas laiku izgājām uz mūsu lielās ielas, šķita, ka neko īpašu jau tas lietus nav paspējis izdarīt. Taču tad lietus atkal sāka līt, un es saņēmu telefona zvanu ar domu par pasākuma atcelšanu. Vēlāk jau sazinājāmies un secinājām, ka viena daļa Hanojas slīkst lietū un pārvietoties vispār nav iespējams. Pasākumu atcēlām!

Taču tā vietā, lai skumtu, ka pasākums neīstenojās, es tomēr pie sevis priecājos. Man bija iespēja piedalīties visa procesa koordinēšanā un sagatavošanā. Šobrīd pietrūks jau tikai tas pēdējais, noslēdzošais posms – īstenošana. Manuprāt, uz visa kopējā fona tas ir sīkums. Sagatavošanās tomēr bija vesela mācību stunda par kultūras atšķirībām, izpratni kā lietas “pareizi” ir darāmas, kā efektīvi organizēt visas grupas darbu utt. Tā bija un ir jauna pieredze, kas prātā tiek filtrēta, analizēta un uzkrāta.

P.s.1. Privātā “Helō-vīna ballīte” gan notika pie mums mājās – visu dienu dzīvojām bez elektrības un domājām kopā ar Giang visādas smieklīgas blēņas par tēmu Helō-vīns.

P.s.2. Tiem, kuri bažās par manu drošību – ar mani viss ir labi.

P.s.3. Stāstu, kā mēs sestdien cauri lietum un plūdiem uz 60 km attālajām kāzām ar motorolleru braucām, es pataupīšu Latvijai.