Ho Chi Minh – prezidents, kurš dzīvos mūžīgi!

Uz ielas redzētie plakāti ar Ho Chi Minh portretu, kā arī viņa attēli skolās un iestādēs ieguva pavisam citu nokrāsu dienā, kad Giang mani aizveda uz Ho Chi Minh mauzuleju. Vēlāk arī noskatīties ik vakaru notiekošo goda sardzes gājienu plkst. 21:00, kur mūzikas pavadījumā tā ierodas, lai noņemtu no masta Vjetnamas karogu (karogs mastā atkal tiek pacelts no rīta plkst. 6:00).

Šī ceremonija man likās īpaša, jo bija tik patriotiska (?!). Visapkārt sapulcējušies vjetnamieši un daži tūristi, lai to noskatītos. Tajā brīdī gaisā virmoja pavisam cita aura, ko vārdos grūti aprakstīt. Pēc tam man Giang pastāstīja, ka dziesmas, kuras skanējušas ceremonijas laikā, ir sacerētas par godu Ho Chi Minh. Vjetnamiešiem vispār esot daudz tādu dziesmu, kurās apdzied viņu. Arī bērnu dziesmās viņa vārds mīt.

Šodien man kaut kā tieši vairāk gribējās uzzināt, ko īsti vjetnamiešiem nozīmē Ho Chi Minh. Ar mazu nedrošību vērsos ar savu jautājumu pie Giang. Viņa atbildēja: “Man, šķiet, ka neviena cita valsts pasaulē nemīl tā savu prezidentu, kā vjetnamieši Onkuli Hō*. Viņa izteikumi ir izvietoti daudzās iestādēs, un cilvēki tos ievēro un tiem seko.” Tad viņa man jautāja: “Vai zini kāpēc tik daudzi vjetnamieši vingro no rītiem un vakaros? Tāpēc, ka Onkulis Hō pirms savas nāves visiem ieteica vingrot, lai būtu veseli.” Man acu priekšā zibēja parkos skrienošie, ātri ejošie, dažādu vingrojumu pildošie cilvēki – viņi seko Ho Chi Minh.

Šī saruna piešķīra manai dienai citu krāsu. Gribas zināt un saprast vēl vairāk par dzīvi šeit.

* Vjetnamieši tā draudzīgi dēvē Ho Chi Minh, tādā veidā simbolizējot viņa tuvo lomu katra vjetnamieša dzīvē.

Dienas moments

Dynamic Dana (bildē pa kreisi) un Krazy Katrin (pa labi) skaistākās dienas smieklīgākajā foto. Abas divas trešdien (29.10.) bijām nolēmušas beidzot doties nelielā izbraucienā uz Tam Coc nacionālo parku. No sākuma cerējām, ka laiks būs saulains un silts, bet sāka līt lietus, kur daudz arī nelīdzēja lietusmētelis vai lietussargs. Kad citi ekskursanti nedaudz sapīka par slikto laiku, mēs abas domājām – paskatieties taču, cik te ir skaisti arī lietū! Lietus dūmakā ietīti kalni, kas padara tos mistiskus un slēpj to skaistumu no tālienes. Taču, pienākot tuvāk, acij paveras tāds skaistums, savdabīgums, vienreizība. Mums tajā brīdī likās arī sīkums, ka 2 stundas jāsēž laivā lietainā laikā, lai to visu redzētu. Mēs vienkārši abas vērojām un baudījām citādāku Vjetnamu kā ierasts!

Kāpēc es ieliku tieši šo bildi, nevis skaisto dabas ainavu? Tāpēc, ka šī bilde mūsu skaistajā dienā ienesa lielu smieklu devu – gribējām smuku kopbildi, sanāca smieklīgs izbrīns.

Svētdienas vakara izklaide

Svētdien VPV Club atzīmēja Karaoke bārā savu 2. dzimšanas dienu. Pasākuma formālā daļa man likās savdabīga. Pēc visu klātesošo iepazīšanās tūres, kad jārunā bija karaokes mikrofonā ar echo efektu, tika sniegtas atskaites par pagājušā gadā sasniegto un lietām, kas nav izdevušās (echo efekts turpinājās). Latvijā līdz šim esmu pieredzējusi, ka svētku reizēs izceļ labo, par slikto nerunā. Šeit tika minēts arī negatīvais, kas neiederējās zem nosaukuma “dzimšanas diena”. Vismaz es šādas lietas atstātu iztirzāšanai stratēģiskā sapulcē, jo es neredzēju izteiktajām lietām nekādu jēgu. Likās vairāk tā – pateikts ir, bet ne sadzirdēts.

Kad visi bija pabeiguši savas atskaites, man pēkšņi bija jāsaka runa. Samulsu, jo kā vienīgajam tajā brīdī klāt esošajam starptautiskajam brīvprātīgajam, nācās aši kaut ko izdomāt. Tad nu sakopoju domas un pāris teikumos kaut ko arī pateicu (neprasiet ko, neatceros). Šķiet, mana uzruna sanāca tikpat vjetnamiski kā vjetnamiešiem.

Vakara formālā daļa tika noslēgta ar neformālu dziedāšanu kopīgajā karaokē. Tas bija jautri! Tā kā mums bija nedaudz slinkums meklēt starp simtiem vjetnamiešu dziesmu kādu arī angļu valodā, tad izvēli atstājām vjetnamiešu ziņā. Vai ziniet, ko tas nozīmē? Ļoti daudz mīlas balādes (cukur-dziesmas) no 90-tajiem. Es arī dabūju nodziedāt vienu cukur-dziesmu, ko oriģinālajā versijā izpilda Westlife. Rrr… bija smieklīgi!

Šis pasākums bija labs darbīgās svētdienas noslēgums ar vjetnamisku piegaršu.

Pirmā nodarbība – viss ir labi!

“Jums izdevās interesanti novadīt nodarbību” tā Michael, brīvprātīgais no Vācijas, mn atzina pēc nodarbības. Šķiet, arī vjetnamiešu jauniešiem nodarbība patika. Manuprāt, mums izdevās īstenot to, ko vajadzēja – daudz diskusijas un iespējas runāt angļu valodā, izkustēšanās, smieklu un arī informācijas, kas jauniešiem palīdzēja mazliet vairāk saprast nodarbībai izvēlēto tēmu – komunikācija un uztvere starpkultūru komandās.

Sākumā dikti diskutējām, vai iekļaut spēli, kur bez runāšanas un aizvērtām acīm jāsastājas pēc kurpju izmēriem. Ticiet man, svētdien mēs pārliecinājāmies, ka tā ir bijusi vislabākā izvēle! Mēs sadalījām visus dalībniekus divās grupās, iedevām divas minūtes laika izdiskutēt, kā viņi sazināsies, lai izveidotu līniju. Pēc starta signāla abas komandas nekustējās. Tad tomēr viena grupa uzsāka komunikāciju, rādot kurpju izmēru ar pirkstiem. Otra komanda stāvēja un neko nedarīja. Viņi arī nenocietās – attaisīja acis, sāka runāties. Izrādās viņi bija izplānojuši kurš aiz kura stāvēs, bet mēs viņus sarindojām pavisam citādi. Šī spēle bija labs pamats, lai jauniešiem bez pieredzes par darbu komandās, rastos loģiski spriedumi un diskusija par to, kas tad ir svarīgi.

Arī lomu spēle viņiem sagādāja daudz jautrības un daži savā lomā ļoti labi iejutās. Bija interesanti vērot, ko dara pārējie, kā viņi reaģē, kurai no piecām dažādajām lomām izdodas ņemt virsroku. Beigās viņus bija grūti apstādināt un pārtraukt diskusiju, jo gribējās turpināt. Bez spēlēm paspējām arī kaut ko no teorijas izstāstīt, un kaut kā tās divas stundas arī paskrēja.

Jāsaka, ka man vēl joprojām liekas mazliet jocīgi, ka aplausi tiek veltīti ik pēc katras uzrunas vai darbības, ko kāds šeit pasaka vai izdara. Taču palēnām man tas sāk likties dabiski.

Moments no spēles. Komanda pa kreisi izmantoja zīmju valodu, komanda pa labi nezināja, ko darīt. Viņu izdomātais plāns neīstenojās.

Nikola prezentē informācijas četrus uztveršanas veidus.

Laimes koncepts

Giang labākā draudzene Hang (izrunā tāpat kā raksta) man pastāstīja, kāds ir vjetnamiešu laimes koncepts:

1) cilvēks ir atvērts un draudzīgs pret citiem cilvēkiem;

2) cilvēkam ir labas attiecības ar apkārtējiem;

3) cilvēkam vienmēr ir darbs, kuru vajag padarīt.

Svētdiena nebūs brīvdiena

Šī svētdiena būs īsti darbīga diena. Tā sāksies ar visu iesaistīto pušu sanāksmi par Helō-vīna ballīti. Pēc tam sekos mūsu pirmā nodarbība, kas no pagājušās nedēļas tika pārcelta uz šo svētdienu. Turu īkšķi, lai mūsu grupai izdodas uzticētais darbiņš godam. Savukārt vakarā jau mazliet neformālāks pasākums gaidāms – jāiet apsveikt mūsu organizācija VPV Club divu gadu dzimšanas dienā.

Gatavošanās Helō-vīnam pārsteigumu pilna

Mana pirmā Helō-vīna ballītes sapulce otrdien bija īsts manu spēju pārbaudījums. Sanācām visi kopā, lai sāktu spriest par saturu, taču izrādījās, ka ballītei nemaz nav zināma vieta, un pieejamais finansējums ir 200.000 VND (aptuveni 12 dolāri). Lieki piebilst, ka visi palikām uz pauzes. Ļāvāmies brīdi sašutumam un tad centāmies atgriezties pie darba.

Īstenība bija grūti tikt ar viņiem galā, taču kaut kā nonācām pie prātošanas, kur tad varam rīkot to pasākumu. Pie tam saņēmām ziņu, ka ierasties varētu ap 100 cilvēku, kas atkal visu sarežģīja. Mani māc šaubas, ka būs tik daudz cilvēku, taču… Manā grupā esošajiem vjetnamiešiem arī nav ideju, vai tiešām ballīte varētu būt tik apmeklēta, jo jauniešiem Helovīns ir kaut kas jauns, kaut kas nezināms. Tas pats attiecināms uz manā grupā esošajiem studentiem. Taču tā vietā, lai viņi paši izzinātu par šiem svētkiem vairāk, viņi lielākoties sapulcē paļāvās uz mani un Nikolu kā zinošiem un pieredzējušiem cilvēkiem. Manas kā līdera idejas tika pieņemtas pat tad, kad sajūsmu tās neraisīja. Tad man cauri galvai izskrēja doma – ārprāts, cik ļoti vārds LĪDERIS, šajā brīdī ir svarīgs un kādu atbildību tas uzliek pret vjetnamiešiem.

Pie tam puisis no loģistikas grupas konsekventi vēlējās dabūt ballītei nepieciešamo lietu sarakstu un informāciju par ballītes saturu jau tajā dienā. Tad es puisim pateicu, ka šī ir mūsu pirmā sanāksme, un šī brīža situācija skaidri parāda, ka viņš nevar saņemt pilnīgu sarakstu ar vajadzībām.

Taču neskatoties uz to, ka otrdiena bija vērtējama kā nosacīti melnā diena, sakārtoju savas domas uz ceturtdienas sanāksmi. Beigās biju gatava strādāt ar satura grupas dalībniekiem vjetnamiskā garā ar mazliet rietumniecisku rozīnīti. Kā tas izpaudās? Idejas uz galda cēlu es un Nikola, bet vērtējums tika prasīts no viņiem. Ja neatbildēja, pārprasījām un saņēmām atbildi. Beigās pat izdevās viņus iesaistīt brainstormingā, kādas spēlēs tomēr vēl varētu spēlēt, kas viņiem patiktu. Prieks, ka divus stundu laikā saturs tika uzradīts tāds, kāds patika arī viņiem. Telpas mums vēl joprojām nav, bet gan jau mēs kaut ko atradīsim. Cerams!