11.25.2008

Tai* būšana

Nicole man svētdien uzdeva jautājumu, vai es gribētu un spētu iedomāties dzīvi Vjetnamā? Mana atbilde bija vienkārša: “Nē!” Lai cik neparasta un atšķirīga liekas vjetnamiešu kultūra, kuru gribētu iepazīt un izprast daudz labāk, es nespētu dzīvot ar pastāvīgu sajūtu, ka mani nekādi citādāk neuztver kā vienīgi par tai jeb rietumnieku. Reizēm tai būšana liek sasmaidīties, bet reizēm tas ir nomācoši.
Patiesībā, pati priekš sevis šeit jau esmu iedzīvojusies un brīžiem jūtos pat ļoti vjetnamiski, taču tā nedomā un to nesaredz vjetnamieši. Par piemēru atgadījums iz sestdienas. Biju uzaicināta ciemos pie vienas vjetnamiešu ģimenes un mūsu ielas veikaliņā, kuram ikdienā garām maršēju vairākas reizes, iegāju nopirkt ciema kukuli. Pirmais, ko izdzirdēju no veikala darbinieces, bija tai. Pēc brīža veikaliņā ienāca maza meitenīte (gadi 2 vai 3) ar mammu un, ar pirkstu rādīdama uz mani, viņa izrunāja tai. Tas visiem veikalā esošajiem cilvēkiem lika pasmaidīt, arī man, taču tajā pašā laikā es klusi pie sevis nopūtos – atkal jau tai!
Savukārt, ja es dodos uz centru (vecpilsētu), man jau jānoskaņo sevi daudzajiem taksistu saucieniem un neatlaidīgai ūjināšanai, lai pievērstu manu uzmanību. Tur tu ne tikai pārtopi par tai. Tur tu esi tai tūrists.
Taču šī sajūta vienlaicīgi ir arī laba pieredze. Ja visu dzīvi nodzīvo vairāk vai mazāk starp sev līdzīgiem, nekad neuzzini, kā tas ir, ja tu neesi tāds kā visi pārējie, ja nenāc no tās pašas kultūras vides. Protams, nojausma mums lielākoties visiem ir, bet nav sajūtas. Tieši šajā brīdī, to apzinoties, pār manu vaigu norit liela prieka asara! Tagad es zinu kādas ir sajūtas!
* Tai – izruna vārdam rietumnieks vjetnamiešu valodā.

11.24.2008

Terry Fox Run


Agrs svētdienas rīts. Modinātājs zvana plkst. sešus un aicina mani doties paveikt tās dienas labo darbu – piedalīties kopā ar Indigo biedriem labdarības skrējienā Terry Fox Run 2008. Labdarības skrējiens tiek organizēts ar mērķi vākt ziedojumus vēža slimības izpētei Hanoi Cancer Hospital. Jau plkst. septiņos pie starta līnijas lēnām pulcējas cilvēki – jauni un veci, vjetnamieši un cittautieši. Pēc stundas tiek dots starts un aptuveni 8000 cilvēku uzsāk skrējienu. Šajā skrējienā nav uzvarētāju, nav labāko; skrienam, lai atbalstītu! Terry Fox 2008 skrējiens Hanojā beidzās ar iespaidīgu rezultātu – mērķim tika savākti 29 000 dolāri!
Kas ir Terry Fox un kāpēc tāds labdarības skrējiens? Terry Fox bija puisis, kuram 18 gadu vecumā tika konstatēts kaulu vēzis, un viņam tika amputēta labā kāja. Ārstējoties slimnīcā, viņam radās ideja skriet apkārt Kanādai, lai vāktu ziedojumus vēža izpētei. Terry skrējienu uzsāka, taču pēc 143 dienām un pieveiktiem 5373 km viņam nācās skrējienu pārtraukt; vēzis jau bija skāris arī plaušas. Terry mira 22 gadu vecumā, taču pēc viņa nāves cēlā ideja netika pārtraukta. Katru gadu Kanādā un citās pasaules valstīs ar šādiem labdarības skrējieniem tiek turpināta viņa aizsāktā ideja.

11.19.2008

Ar Latvijas sajūtām Vjetnamā

Lai gan īstās mājas no manis atrodas aptuveni 8000 km attālumā, man tomēr izdevās Latvijas dzimšanas dienu atzīmēt latviskās noskaņās. Ja nevaru būt Latvijā, tad Latviju ienesu šeit!
Solis nr. 1 – atmosfēras radīšana. Tik vien vajadzēja kā ieklausīties latviskās mūzikas skaņās, pie sienas piestiprināt mini Latvijas karodziņu un nolikt tam blakām degošu svecīti.

Solis nr. 2 – jāceļ galdā svētku vakariņas: cepti kartupeļi ar olu, cūkgaļa un svaigi gurķīši. Saldajā – kēkss ar rozīnēm. Varen gardi tas viss kopā sanāca.

Paldies tētim par svētku dienas jaukāko dāvanu – ziņu, ka tajā brīdī ir palikušas 38 dienas, 912 stundas, 54720 minūtes un 3283200 sekundes līdz manam atgriešanās brīdim Latvijā!

11.18.2008

Iededzos par Latviju!

Sveiciens visiem Latvijas valsts 90. gada dienā!
Lai šie svētki latviski, patriotiski un silti!

Nodarbība par mācīšanu īsta mācība

Svētdien (16.11.) notika Indigo nodarbība, ko šoreiz sagatavoja Michael kopā ar vjetnamiešu meiteni Lien (izrunā Lijen). Viņi izvēlējās tēmu – mācīšana. Lai parādītu, ka ne vienmēr visu var paveikt pats vai ar instrukcijas palīdzību, visiem bija jāmēģina no papīra izgatavot rozi pēc dotā parauga (tajā brīdī es domāju, kāpēc es no Gundegas, manas labākās draudzenes, neesmu vēl iemācījusies to rožu taisīšanas noslēpumu). Protams, nevienam tas neizdevās. Tad nu nonācām pie secinājuma, ka reizēm ir labi, ja ir skolotājs. Skolotājs, kas pamāca un parāda, kā pareizi darīt. Labā un pozitīvā noskaņa par šo spēli pazuda mirklī, kad Michael pievērsās sagatavotajai tēmai – gūtās atziņas, mācot vjetnamiešus un mācoties no vjetnamiešiem.
Viņš sāka ar pavisam nevainīgu jautājumu – ko viņi domā par Vjetnamu, kādi ir vjetnamieši? Studenti nosauca vārdus: draudzīgi, viesmīlīgi, kautrīgi, skaisti utt.. Tad Michael pateica, bet ziniet, es teiktu, ka jūs (bet ne visi) mēdzat būt nepieklājīgi, patmīlīgi un nedraudzīgi. Tajā brīdī šiem jauniešiem smaids no sejas pazuda un telpā iestājās studentiem neraksturīgs klusums. Tā tas palika līdz pat brīdim, kad Michael beidza savu stāstījumu pēc 15 minūtēm. No vienas puses bija drosmīgi pacelt šo tematu, no otras puses pret viņiem tas bija skarbi. Šķiet, neviens līdz šim nebija viņiem licis paskatīties uz savu kultūru no malas un saprast, kā lietas “patiesībā” notiek. Vai uz ceļa pārgalvīgā tiekšanās ar motorolleru visur būt pirmajam, apdraudot citu braucēju drošību, ir draudzīga attieksme? Vai grūstīšanās veikalā tā vietā, lai stāvētu rindā, ir pieklājīga? Vai kaimiņu savstarpējā strīdēšanās ne par ko ir draudzīguma un cieņas izrādīšana?
Pēc nodarbības runāju ar Michael un viņš atzina, ka nav viegli par to runāt, bet tā ir iespēja šiem studentiem izzināt sevi un saprast, kā citu kultūru pārstāvji redz un jūt lietas šeit.

Indigo projekta nākotne

Iepriekšējā nedēļas nogale man atkal atnesa interesantu pieredzi. Sestdien (8.11.) saņēmu ziņu, ka svētdien vajadzētu ierasties uz Indigo sapulci, kur sanākšanas iemesls īsti netiek nosaukts. Ar izklaidīgu un sapņainu noskaņojumu, droši vien tāpēc, ka ārā bija tik vasarīgi karsts un saulains laiks, devos uz paredzēto tikšanos.
Nonākot galā, uzzināju, ka Indigo projekta līdere bija ieplānojusi stratēģisku sapulci par Indigo nākotni. Proti, ir jāmaina Indigo koncepts un saturs. Jauki, bet kā līderei viņai bija tikai divas idejas – Indigo jānotiek katru nedēļu un jābūt daudz jautrākam. Pārējās idejas tika prasītas no pārējiem sapulces dalībniekiem. Pieciem vjetnamiešu studentiem ideju nebija daudz un tās viena ar otru konfliktēja. Tad nu man un Michael* (izrunā Maikls) nācās pārņemt sapulces vadību un ievirzīt sarunas loģiskā secībā. Gribējām viņiem likt saprast un aizdomāties, kas notiks ar Indigo, ja un kad nebūs vairs internacionālo brīvprātīgo, kurš organizēs un rīkos katru nedēļu aktivitātes, vai būs laiks, iespējas, idejas. Skumji smieklīgākais, ko pateica Indigo līdere: “Jā, mēs varam nodrošināt Indigo katru nedēļu, bet problēma, ka laika maz.” Taču patiesībā tā ir viena no lielākajām problēmām, ja nav laika sagatavot nodarbību!
Galu galā pēc trīs stundu garām diskusijām nonācām pie kopsaucēja par jaunu Indigo, kas notiks katru nedēļu (pārmaiņus nodarbības notiks gan iekšā, gan ārā), būs neierobežots tematikā un ar maksimāli daudzveidīgām metodēm temats tiks padarīts vieglāks, uztveramāks un interesantāks. Mēģināsim tagad visi līdz gada beigām šīs pārmaiņas īstenot, redzēsim kā sanāks.
* Michael ir brīvprātīgais no Vācijas, kas Vjetnamā jau ir pavadījis 10 mēnešus. Viņš šeit māca angļu valodu vietējiem studentiem un ar biznesu saistītiem cilvēkiem.

Es un motorollers


8. novembris manā kalendārā tagad ieskrāpēts kā datums, kad notika pirmā mana apmācību nodarbība motorollera vadīšanā. Jāatzīst, neslikti sanāca – noturēties uz motorollera varēju, uzdot gāzi un apstāties arī, tikai tā apgriešanās ne visai. Man pietrūka spēka, lai to stūri pagrieztu.
Savukārt 15. novembris manā kalendārā ir diena, kad pirmo reizi ar motorolleru braucu pa ielu. Rezultātā līdz mājām kopā ar Giang nokļuvām, tikai divas reizes gandrīz ar taksi saskrējāmies. Mani maņas orgāni vēl nespēj pielāgoties, ka tevi apbraukt un sabraukt var no visām pusēm. Noteikti priekš šīs satiksmes es braucu “pa rietumniecisko”. Tas nekur neder! Ceru, ka nākošreiz ies labāk.

Labojam projekta pieteikumu

Paralēli Indigo projektam izdomājām, ka gribam un varam šeit darīt vairāk. Bez jau pieminētās apmācību programmas Vjetnamas jauniešiem mums ir vēl viens papildu darbiņš – pārrakstīt projekta pieteikumu, ko VPV Club varētu iesniegt finansiāla atbalsta saņemšanai kādai organizācijai/uzņēmumam. No sākuma mūsu uzdevums gan bija apskatīt, vai nevajag kādus labojumus. Taču beigās nonācām pie secinājuma, ka vieglāk ir to pārrakstīt.
Idejiski projekts ir ļoti labs, bet šeit man prātā nāk kaut kur gūtā atziņa un pieredze, ka labu projektu iegāž veids kā tas uzrakstīts. Projekta ideja ir vākt ziedojumus (darba burtnīcas, grāmatas, avīzes, citi materiāli), lai dažās Son La provinces etnisko minoritāšu skolās, kurās ir nabadzīgs mācību materiālu klāsts gan skaitliski, gan saturiski, izveidotu bibliotēkas. Ja finansējums un ziedojumi būs pietiekami, plānots atjaunot arī skolu telpas. Tās mainīgo laika apstākļu dēļ (vētras, plūdi) ilgā laika posmā cietušas un ir sliktā stāvoklī. Šī province ir īpaša ar to, ka tajā dzīvo piecas etniskās minoritātes. Taču tā kā Son La atrodas kalnainā reģionā, šīs minoritātes ir izkliedētas visā provinces teritorijā. Tāpēc ir arī daudz mazu skoliņu, kuras vietējā pārvalde nav spējīga pati atjaunot. Ar šo projektu skolas cer palielināt skolēnu interesi par mācībām un tādējādi nodrošināt izglītības attīstību šajos reģionos ilgtermiņā. Šobrīd mazie skolēni nejūtas motivēti iet uz skolu, viņi labāk palīdz ģimenei iztiku nopelnīt, strādājot lauku darbus.
Turam īkšķus, lai mūsu palīdzība atnes labus rezultātus!

11.04.2008

Projektam piešķirti jauni apgriezieni

Šodien ar Nicole bijām uz tikšanos ar Mr. Phoung, VPV prezidentu, lai pārrunātu pirmā mēneša iespaidus un turpmāko projekta norisi. Proti, ko mēs varam darīt šeit vairāk, izņemot iesaisti Indigo projektā un citās VPV Club aktivitātēs.
Sarunas rezultātā kopīgi vienojāmies, ka šī mēneša laikā mums jāizstrādā apmācību programma Vjetnamas jauniešiem. Saturs un forma ir mūsu ziņā, taču vēlams izveidot tādu programmu, kas pilnveido jauniešu spējas (prezentēt, komunicēt, pieņemt lēmumus, risināt konfliktus, darboties komandā...) un/vai iemāca arī kaut ko jaunu. Decembrī paredzēts izstrādātās programmas (vai vismaz tā daļas) izmēģinājums. Pēc tā tiks izvērtēts, vai un ko ir nepieciešams uzlabot, lai programmu īstenotu ilgtermiņā.
Man šis projekta pagrieziens patīk. Rītdien ļaušos pamatīgai “prāta vētrai”.

Vjetnamiešu dabīgais fenomens

Pirms kāda laika viena vjetnamiešu meitene atzina, ka dažreiz viņi, vjetnamieši, mēdz rīkoties dīvaini. Proti, ja viens cilvēks skatās ilgi debesīs, visi citi tam pievienojas un mēģina saskatīt, ko redz tas viens un visi citi pārējie. Reiz šāda skatīšanās debesīs izraisījusi arī satiksmes negadījumu – cilvēki vienlaikus mēģināja apvienot motorolleru vadīšanu ar debesīs skatīšanos. Šodien pastaigas laikā pieredzētais atsauca atmiņā šo frāzi.
Abas ar Giang no tāluma redzam, ka ap tiltu abās tā pusēs drūzmējas cilvēki un kaut ko vēro. Mana pirmā doma – kādu noslīkušo pēc plūdiem velk ārā (nespēju izskaidrot, kāpēc prātā pirmais nāk tas ļaunākais). Izrādījās – daži vīri vienkārši kanāla malās makšķerē, savukārt visi pārējie šo procesu vēro. Mani šis skats uzjautrināja. Uzjautrināja tāpēc, ka šai tik nevainīgajai nodarbei, ir tik daudz skatītāju! Man tajā brīdī bija žēl, ka kameru mājās atstāju – gribējās iemūžināt to procesu un darba rīkus, kas tika likti lietā, lai kaut vienu zivi no tā, ar notekūdeņiem piesārņotā, kanāla izzvejot.

11.03.2008

* * *

Lai gan Hanojā trīs dienas ar nelieliem pārtraukumiem ir lijis kā pa Jāņiem, un tas izraisījis plūdus atsevišķās pilsētas daļās, varu visus nomierināt - ar mani viss ir kārtībā. Savā ielā redzu tikai mazākas vai lielākas peļķes. Vienīgais lietus radītais bojājums ir interneta traucējumi, tāpēc nevaru atbildēt uz e-pastos uzdotajiem jautājumiem.
Šodien lietus tikpat kā nav lijis. Ļoti ceru, ka laika ziņas par rītdien gaidāmo lietu melo.

Helō-vīnu atcēlām lietus un plūdu dēļ


Vēl 30. oktobra vakarā visa radošā Helō-vīna ballītes organizatoru grupa sanāca kopā, lai gatavotu dekorācijas 31. oktobra pasākumam un vienotos par pēdējiem sīkumiem attiecībā uz tā īstenošanu. Darbs pēc trim stundām bija paveikts – izgatavoti “viltus ķirbji” no plastmasas bumbām (īstu ķirbi grūti dabūt un citas alternatīvas maksā dārgāk) un izgriezti no papīra dažādi zirnekļi, spoki, kapu krusti, utt.. Pēc dekorāciju izgatavošanas aktivitātes ar patīkamu nogurumu devos mājās.
Nakts gan pienāca ar pārsteigumu – lielu lietu, kas ar nelieliem pārtraukumiem lija līdz pat vēlam rītam. Kad ap pusdienas laiku izgājām uz mūsu lielās ielas, šķita, ka neko īpašu jau tas lietus nav paspējis izdarīt. Taču tad lietus atkal sāka līt, un es saņēmu telefona zvanu ar domu par pasākuma atcelšanu. Vēlāk jau sazinājāmies un secinājām, ka viena daļa Hanojas slīkst lietū un pārvietoties vispār nav iespējams. Pasākumu atcēlām!
Taču tā vietā, lai skumtu, ka pasākums neīstenojās, es tomēr pie sevis priecājos. Man bija iespēja piedalīties visa procesa koordinēšanā un sagatavošanā. Šobrīd pietrūks jau tikai tas pēdējais, noslēdzošais posms – īstenošana. Manuprāt, uz visa kopējā fona tas ir sīkums. Sagatavošanās tomēr bija vesela mācību stunda par kultūras atšķirībām, izpratni kā lietas “pareizi” ir darāmas, kā efektīvi organizēt visas grupas darbu utt. Tā bija un ir jauna pieredze, kas prātā tiek filtrēta, analizēta un uzkrāta.

P.s.1. Privātā “Helō-vīna ballīte” gan notika pie mums mājās – visu dienu dzīvojām bez elektrības un domājām kopā ar Giang visādas smieklīgas blēņas par tēmu Helō-vīns.
P.s.2. Tiem, kuri bažās par manu drošību – ar mani viss ir labi.
P.s.3. Stāstu, kā mēs sestdien cauri lietum un plūdiem uz 60 km attālajām kāzām ar motorolleru braucām, es pataupīšu Latvijai.