10.31.2008

Ho Chi Minh – prezidents, kurš dzīvos mūžīgi!

Uz ielas redzētie plakāti ar Ho Chi Minh portretu, kā arī viņa attēli skolās un iestādēs ieguva pavisam citu nokrāsu dienā, kad Giang mani aizveda uz Ho Chi Minh mauzuleju. Vēlāk arī noskatīties ik vakaru notiekošo goda sardzes gājienu plkst. 21:00, kur mūzikas pavadījumā tā ierodas, lai noņemtu no masta Vjetnamas karogu (karogs mastā atkal tiek pacelts no rīta plkst. 6:00).
Šī ceremonija man likās īpaša, jo bija tik patriotiska (?!). Visapkārt sapulcējušies vjetnamieši un daži tūristi, lai to noskatītos. Tajā brīdī gaisā virmoja pavisam cita aura, ko vārdos grūti aprakstīt. Pēc tam man Giang pastāstīja, ka dziesmas, kuras skanējušas ceremonijas laikā, ir sacerētas par godu Ho Chi Minh. Vjetnamiešiem vispār esot daudz tādu dziesmu, kurās apdzied viņu. Arī bērnu dziesmās viņa vārds mīt.
Šodien man kaut kā tieši vairāk gribējās uzzināt, ko īsti vjetnamiešiem nozīmē Ho Chi Minh. Ar mazu nedrošību vērsos ar savu jautājumu pie Giang. Viņa atbildēja: “Man, šķiet, ka neviena cita valsts pasaulē nemīl tā savu prezidentu, kā vjetnamieši Onkuli Hō*. Viņa izteikumi ir izvietoti daudzās iestādēs, un cilvēki tos ievēro un tiem seko.” Tad viņa man jautāja: “Vai zini kāpēc tik daudzi vjetnamieši vingro no rītiem un vakaros? Tāpēc, ka Onkulis Hō pirms savas nāves visiem ieteica vingrot, lai būtu veseli.” Man acu priekšā zibēja parkos skrienošie, ātri ejošie, dažādu vingrojumu pildošie cilvēki – viņi seko Ho Chi Minh.
Šī saruna piešķīra manai dienai citu krāsu. Gribas zināt un saprast vēl vairāk par dzīvi šeit.
* Vjetnamieši tā draudzīgi dēvē Ho Chi Minh, tādā veidā simbolizējot viņa tuvo lomu katra vjetnamieša dzīvē.

10.30.2008

Dienas moments

Dynamic Dana (bildē pa kreisi) un Krazy Katrin (pa labi) skaistākās dienas smieklīgākajā foto. Abas divas trešdien (29.10.) bijām nolēmušas beidzot doties nelielā izbraucienā uz Tam Coc nacionālo parku. No sākuma cerējām, ka laiks būs saulains un silts, bet sāka līt lietus, kur daudz arī nelīdzēja lietusmētelis vai lietussargs. Kad citi ekskursanti nedaudz sapīka par slikto laiku, mēs abas domājām – paskatieties taču, cik te ir skaisti arī lietū! Lietus dūmakā ietīti kalni, kas padara tos mistiskus un slēpj to skaistumu no tālienes. Taču, pienākot tuvāk, acij paveras tāds skaistums, savdabīgums, vienreizība. Mums tajā brīdī likās arī sīkums, ka 2 stundas jāsēž laivā lietainā laikā, lai to visu redzētu. Mēs vienkārši abas vērojām un baudījām citādāku Vjetnamu kā ierasts!
Kāpēc es ieliku tieši šo bildi, nevis skaisto dabas ainavu? Tāpēc, ka šī bilde mūsu skaistajā dienā ienesa lielu smieklu devu – gribējām smuku kopbildi, sanāca smieklīgs izbrīns.

10.28.2008

Svētdienas vakara izklaide

Svētdien VPV Club atzīmēja Karaoke bārā savu 2. dzimšanas dienu. Pasākuma formālā daļa man likās savdabīga. Pēc visu klātesošo iepazīšanās tūres, kad jārunā bija karaokes mikrofonā ar echo efektu, tika sniegtas atskaites par pagājušā gadā sasniegto un lietām, kas nav izdevušās (echo efekts turpinājās). Latvijā līdz šim esmu pieredzējusi, ka svētku reizēs izceļ labo, par slikto nerunā. Šeit tika minēts arī negatīvais, kas neiederējās zem nosaukuma “dzimšanas diena”. Vismaz es šādas lietas atstātu iztirzāšanai stratēģiskā sapulcē, jo es neredzēju izteiktajām lietām nekādu jēgu. Likās vairāk tā – pateikts ir, bet ne sadzirdēts.
Kad visi bija pabeiguši savas atskaites, man pēkšņi bija jāsaka runa. Samulsu, jo kā vienīgajam tajā brīdī klāt esošajam starptautiskajam brīvprātīgajam, nācās aši kaut ko izdomāt. Tad nu sakopoju domas un pāris teikumos kaut ko arī pateicu (neprasiet ko, neatceros). Šķiet, mana uzruna sanāca tikpat vjetnamiski kā vjetnamiešiem.
Vakara formālā daļa tika noslēgta ar neformālu dziedāšanu kopīgajā karaokē. Tas bija jautri! Tā kā mums bija nedaudz slinkums meklēt starp simtiem vjetnamiešu dziesmu kādu arī angļu valodā, tad izvēli atstājām vjetnamiešu ziņā. Vai ziniet, ko tas nozīmē? Ļoti daudz mīlas balādes (cukur-dziesmas) no 90-tajiem. Es arī dabūju nodziedāt vienu cukur-dziesmu, ko oriģinālajā versijā izpilda Westlife. Rrr… bija smieklīgi!
Šis pasākums bija labs darbīgās svētdienas noslēgums ar vjetnamisku piegaršu.

Pirmā nodarbība – viss ir labi!

“Jums izdevās interesanti novadīt nodarbību” tā Michael, brīvprātīgais no Vācijas, mn atzina pēc nodarbības. Šķiet, arī vjetnamiešu jauniešiem nodarbība patika. Manuprāt, mums izdevās īstenot to, ko vajadzēja – daudz diskusijas un iespējas runāt angļu valodā, izkustēšanās, smieklu un arī informācijas, kas jauniešiem palīdzēja mazliet vairāk saprast nodarbībai izvēlēto tēmu – komunikācija un uztvere starpkultūru komandās.
Sākumā dikti diskutējām, vai iekļaut spēli, kur bez runāšanas un aizvērtām acīm jāsastājas pēc kurpju izmēriem. Ticiet man, svētdien mēs pārliecinājāmies, ka tā ir bijusi vislabākā izvēle! Mēs sadalījām visus dalībniekus divās grupās, iedevām divas minūtes laika izdiskutēt, kā viņi sazināsies, lai izveidotu līniju. Pēc starta signāla abas komandas nekustējās. Tad tomēr viena grupa uzsāka komunikāciju, rādot kurpju izmēru ar pirkstiem. Otra komanda stāvēja un neko nedarīja. Viņi arī nenocietās – attaisīja acis, sāka runāties. Izrādās viņi bija izplānojuši kurš aiz kura stāvēs, bet mēs viņus sarindojām pavisam citādi. Šī spēle bija labs pamats, lai jauniešiem bez pieredzes par darbu komandās, rastos loģiski spriedumi un diskusija par to, kas tad ir svarīgi.
Arī lomu spēle viņiem sagādāja daudz jautrības un daži savā lomā ļoti labi iejutās. Bija interesanti vērot, ko dara pārējie, kā viņi reaģē, kurai no piecām dažādajām lomām izdodas ņemt virsroku. Beigās viņus bija grūti apstādināt un pārtraukt diskusiju, jo gribējās turpināt. Bez spēlēm paspējām arī kaut ko no teorijas izstāstīt, un kaut kā tās divas stundas arī paskrēja.
Jāsaka, ka man vēl joprojām liekas mazliet jocīgi, ka aplausi tiek veltīti ik pēc katras uzrunas vai darbības, ko kāds šeit pasaka vai izdara. Taču palēnām man tas sāk likties dabiski.


Moments no spēles. Komanda pa kreisi izmantoja zīmju valodu, komanda pa labi nezināja, ko darīt. Viņu izdomātais plāns neīstenojās.


Nikola prezentē informācijas četrus uztveršanas veidus.

Laimes koncepts

Giang labākā draudzene Hang (izrunā tāpat kā raksta) man pastāstīja, kāds ir vjetnamiešu laimes koncepts:
1) cilvēks ir atvērts un draudzīgs pret citiem cilvēkiem;
2) cilvēkam ir labas attiecības ar apkārtējiem;
3) cilvēkam vienmēr ir darbs, kuru vajag padarīt.

10.24.2008

Svētdiena nebūs brīvdiena

Šī svētdiena būs īsti darbīga diena. Tā sāksies ar visu iesaistīto pušu sanāksmi par Helō-vīna ballīti. Pēc tam sekos mūsu pirmā nodarbība, kas no pagājušās nedēļas tika pārcelta uz šo svētdienu. Turu īkšķi, lai mūsu grupai izdodas uzticētais darbiņš godam. Savukārt vakarā jau mazliet neformālāks pasākums gaidāms – jāiet apsveikt mūsu organizācija VPV Club divu gadu dzimšanas dienā.

Gatavošanās Helō-vīnam pārsteigumu pilna

Mana pirmā Helō-vīna ballītes sapulce otrdien bija īsts manu spēju pārbaudījums. Sanācām visi kopā, lai sāktu spriest par saturu, taču izrādījās, ka ballītei nemaz nav zināma vieta, un pieejamais finansējums ir 200.000 VND (aptuveni 12 dolāri). Lieki piebilst, ka visi palikām uz pauzes. Ļāvāmies brīdi sašutumam un tad centāmies atgriezties pie darba.
Īstenība bija grūti tikt ar viņiem galā, taču kaut kā nonācām pie prātošanas, kur tad varam rīkot to pasākumu. Pie tam saņēmām ziņu, ka ierasties varētu ap 100 cilvēku, kas atkal visu sarežģīja. Mani māc šaubas, ka būs tik daudz cilvēku, taču… Manā grupā esošajiem vjetnamiešiem arī nav ideju, vai tiešām ballīte varētu būt tik apmeklēta, jo jauniešiem Helovīns ir kaut kas jauns, kaut kas nezināms. Tas pats attiecināms uz manā grupā esošajiem studentiem. Taču tā vietā, lai viņi paši izzinātu par šiem svētkiem vairāk, viņi lielākoties sapulcē paļāvās uz mani un Nikolu kā zinošiem un pieredzējušiem cilvēkiem. Manas kā līdera idejas tika pieņemtas pat tad, kad sajūsmu tās neraisīja. Tad man cauri galvai izskrēja doma – ārprāts, cik ļoti vārds LĪDERIS, šajā brīdī ir svarīgs un kādu atbildību tas uzliek pret vjetnamiešiem.
Pie tam puisis no loģistikas grupas konsekventi vēlējās dabūt ballītei nepieciešamo lietu sarakstu un informāciju par ballītes saturu jau tajā dienā. Tad es puisim pateicu, ka šī ir mūsu pirmā sanāksme, un šī brīža situācija skaidri parāda, ka viņš nevar saņemt pilnīgu sarakstu ar vajadzībām.
Taču neskatoties uz to, ka otrdiena bija vērtējama kā nosacīti melnā diena, sakārtoju savas domas uz ceturtdienas sanāksmi. Beigās biju gatava strādāt ar satura grupas dalībniekiem vjetnamiskā garā ar mazliet rietumniecisku rozīnīti. Kā tas izpaudās? Idejas uz galda cēlu es un Nikola, bet vērtējums tika prasīts no viņiem. Ja neatbildēja, pārprasījām un saņēmām atbildi. Beigās pat izdevās viņus iesaistīt brainstormingā, kādas spēlēs tomēr vēl varētu spēlēt, kas viņiem patiktu. Prieks, ka divus stundu laikā saturs tika uzradīts tāds, kāds patika arī viņiem. Telpas mums vēl joprojām nav, bet gan jau mēs kaut ko atradīsim. Cerams!

Kuriozīgs likums

Starp visām nopietnām lietām, izdomāju uzrakstīt arī kaut ko savdabīgu un mazliet uzjautrinošu. Vienu dienu man Giang saka: “Zini, pieņemts jauns likums. Tagad Vjetnamā motorolleru vadīt var tikai cilvēki, kuru krūšu apkārtmērs nav mazāks par 72 cm. Kam krūšu apkārtmērs ir mazāks, tiek atzīti par nespējīgiem vadīt motorolleru”. Par šo argumentāciju mēs ilgi uzjautrinājāmies. Nespējām saprast, kā šāda pārbaude varētu notikt dzīvē. Vai tiešām policisti ar mērlenti stāvēs un mērīs katru aizdomīgi tievo cilvēku? Manuprāt, interesants likums.

10.21.2008

Vakar biju ekskursants

Pirmdien [20. oktobrī – vjetnamiešu Sieviešu dienā], mēs izlēmām doties mazā ekskursijā uz diviem netālu no Hanojas esošiem ciemiem, lai iepazītu Vjetnamu mazliet no citu skatu punkta.
Pirmais mūsu gala mērķis bija Co Loa ciems, kas izceļas ar to, ka ir viens no senākajiem ciemiem Vjetnamā un slavens ar saviem tempļiem. Aizbraucot uz turieni, mūs, trīs meitenes, pieturā ar savu “piedāvājumu” gaidīja jau moto taksists. Ja jūs zinātu, cik viņš bija neatlaidīgs! Lai gan stāvējām blakus un acīmredzami bija saprotams, ka ceļojam kopā, viņš piedāvāja moto taksi katrai no mums vismaz divas reizes. Mums tas likās kaitinoši un smieklīgi reizē. Kad lūdzām vienai sievietei palīdzību, bija skaidri zināms, ka viņš mēģina viņai pateikt, lai nesaka pareizo ceļu. Taču sieviete bija labāka par vīrieti. Ja es būtu vjetnamiete, es teiktu, ka viņš ir slikts cilvēks.
Kad atradām pieturu, kurā vajadzēja gaidīt nākamo autobusu, šis pats moto taksists savus izgājienus atkārtoja vēl divas reizes. Beigās, juzdamies apvainots, viņš demonstratīvi aizbrauca. Par savu pakalpojumu viņš mums gribēja noplēst 20 000 dongus. Patiesībā mēs pat nožēlojām, ka paņēmām otro autobusu par 3000 dongiem, jo ejamais gabals bija labi ja 2 km.
Kamēr mēs stāvējām pieturā un gaidījām savu autobusu, arī par citu vjetnamiešu vīriešu uzmanību mēs nevarējām sūdzēties. Viņi jau tā pīpina mašīnu pie katras mazākās izdevības, bet ieraudzījuši mūs, viņi vienkārši to pīīīīīīīīpināja ilgi. Ticiet man, bez skaistajām dabas ainavām, kas pavērās Co Loa ciemā, vīriešu izgājieni palikuši vislabāk atmiņā.
Otrs mūsu gala mērķis bija Ba Trang (izrunā Bā Čan) ciems, kas labāk zināms kā podniecības ciems. Ciema centrā ir galvenais tirgus, kur var iegādāties skaistus traukus un dažādus nieciņus. Savukārt mājās, kurām gājām garām, redzējām arī pa kādam podniekam, kas gatavo tirgū nopērkamās lietas. Šis ciems man patika, jo bija īpašs ar to savu auru, ka cilvēki lielākoties nodarbojas ar viena veida biznesu. Tāds interesants šarms tai vietai.
Šis brauciens atkal atklāja Vjetnamu – savdabīgu, neierastu un aizraujošu!

Apmācību seminārs organizācijas jaunajiem biedriem

Svētdien, 19. oktobrī, bija plānota mūsu pirmā nodarbība projekta laikā, taču tā tika atcelta, jo netikām iekšā telpās, kurās nodarbības parasti tika organizētas. Viens cits pasākums, kam bija jāsākas tikai pirmdien, pēkšņi izdomāja to sākt svētdien. Tā kā šīs telpas VPV [saīsinājums no Volunteers for Peace Vietnam] organizācijai tiek dotas no laba prāta [par tām netiek maksāts], tad nācās šoreiz savus plānus mainīt.
Taču svētdien mēs tomēr piedalījāmies plānotajā apmācību seminārā jaunajiem VPV biedriem. Mums uz šo nodarbību tika lūgts sagatavot iesildīšanās spēles un kultūršoka stāsts. Īstenībā nebija viegli plānot spēles, jo nezinājām, cik īsti to jauno biedru būs. Vienā e-pastā saņēmām informāciju, ka 30-40. Ticiet man, tik daudz jau nu gan nebija. Labi, ja 15 kopā sanāca! Taču visas paredzētās iepazīšanās spēles nevarējām pabeigt, jo nākamā runātāja savam portatīvajam datoram bija aizmirsusi līdz paņemt strāvas vadu, un dators jau signalizēja drīzu shut down režīmu.
Pēc īsas prezentācijas par organizāciju, tika uzsākta jauno biedru neliela iesildīšanās un apmācība par tēmām, ko dara VPV Club. VPV Club ir atsevišķa VPV daļa, kas organizē dažādus pasākumus, veicina starpkultūru apmaiņu un veido projektus. Viens no viņu projektiem ir Indigo, kurā vairāk pagaidām esam iesaistītas arī mēs. Jāsaka gan, ja man kāds šādi prezentētu organizāciju, es būtu guvusi tikai ļoti virspusēju priekšstatu.
Jaunie biedri viņiem ir ļoti dažādi. Patiesībā, ja nebūtu mūsu iepazīšanās spēle tieši tāda [sitiens uz pleca pašām], viņi vispār viens par otru tās dienas laikā arī nebūtu vairāk uzzinājuši – kas viņi ir, ko dara, ko studē, kāda varbūt motivācija vispār pievienoties organizācijai. Kultūršoka stāsts, manuprāt, vispār varēja nebūt. Vienkārši no konteksta raugoties, tam nebija īsti seguma. Svaigiem jauniešiem, kuri tikai tajā dienā uzzina, ka VPV nodarbojas ar brīvprātīgo uzņemšanu no visas pasaules un biedru uzdevums ir sniegt viņiem atbalstu pirmajās dienās, kā arī varbūt turpmāk, vēl nespēj sagremot lietu par kultūršoku, kas jau ir ļoti specifisks piegājiens tam visam. Līdz ar to sanāca, ka pašas izstāstījām kultūršoka stāstu un pašas to atrisinājām. Jaunieši tikai klausījās.
Pēc šīs sanāksmes mēģinājām ar VPV Club galveno lietu organizētāju vienoties, ka mūs varētu iesaistīt vēl kaut kādās citās aktivitātēs, jo ar Indigo vien mums ir par maz. Tagad gaidām kādu labu ziņu.

Helō-vīns nāk!

Indigo projekta jauniešiem šī gada plānā ierakstīts – 31. oktobrī notiek Helovīnu ballīte. Tagad viņi sāk rosīties uz plānošanu un organizēšanu. Lai lietas šķietami atvieglotu un veicinātu darbu organizēšanas tempu, Indigo projekta galvenā līdere sadalīja visus galvenos biedrus divās grupās – ballītes satura plānotāji un loģistikas jeb sagādes daļa. Kad beidzot atvēru vaļā failu, vienkārši apkritu. Es biju izvēlēta par ballītes satura grupas atbildīgo. Tajā brīdī es atkal vien spēju apbrīnot vjetnamiešu jauniešu lēmumu pieņemšanas spējas. Vienkārši izlemj, un tā ir! Protams, patīkami, ka izvēlējās mani, bet…. kaut kā neesmu vēl pieradusi pie tāda darbošanās stila, taču cenšos. Tā tāda vēl viena interesanta kultūras atšķirība, tikai mazliet traucējoša, ne tik daudz baudāma. Taču, neskatoties uz to, ka šos svētkus pati vispār nesvinu, pielikšu pūliņus, lai viss saturiski izdotos.

Satiku jauku cilvēku

Pēdējā dienā hostelī (aptuveni pirms nedēļas) satiku vienu jauku meiteni vārdā Noang (izrunā Nuan), kura ar sarunām palīdzēja īsināt laiku pirms manas pārvākšanās pie jaunās ģimenes. Meitene hostelī strādā bez samaksas, jo vēlas uzlabot savas angļu valodas runāšanas prasmes. Man viņa likās tik vjetnamiska meitene – lietas dala labajās un sliktajās, ir kautrīga komunikācijā ar citiem cilvēkiem, taču savu darbu ļoti cenšas darīt akurāti.
Šodien satiku viņu atkal un man bija patiess prieks, cik forši mēs parunājāmies par Vjetnamu, par viņas dzīves plāniem, pašreizējo darbu un skatījumu uz lietām. Iepazīt Vjetnamu par kripatiņu tuvāk katru dienu ir aizraujoši!

10.18.2008

Vjetnamiešu skaistuma etalons

Pirmajās dienās, kad saule karsēja manu latvieša miesu, nespēju saprast, kā vjetnamiešu meitenes spēj paciest karstumu ietinušās no galvas līdz kājām garās drēbēs (garas bikses, gari krekli vai jakas, īpaši garie cimdi, kas stiepjas līdz pleciem, ja mugurā t-krekls, seja aizklāta ar respiratoram līdzīgu drāniņu). No sākuma naivi iedomājos, ka varbūt tā ir daudz vēsāk karstajā laikā un mazāk ieelpo tvanīgo gaisu. Taču tad kāds cilvēks mani apskaidroja, sacīdams, ka balta āda šeit ir skaistuma etalons. Jo bālāks, jo skaistāks un īpašāks ir cilvēks. Mūsu baltā miesa, ko labprāt padarām brūnāku siltos laika apstākļos, viņiem ir īstais skaistuma paraugs. Jauki!

Vispār, tagad, kad vairāk izeju ielās kopā ar jaunu vjetnamiešu māsu Giang, viņa man ik pa laikam iztulko, ka vietējie aprunā un priecājas par manu skaistumu. Ar to saprast: gana tieva, gana gara [mans garums esot piemērots modeles darbam], vēl joprojām gana balta uz visu pārējo fona. Vienu reizi, ejot cauri tirgum, vjetnamiešu sieviete pienesās man klāt un ar lielu smaidu sejā kaut ko stāstīja. Giang iztulkoja: viņa uzskata, ka esmu skaista un prasa, vai negribu precēt kādu vjetnamiešu vīrieti. Es domāju, ka mana atbilde šeit nav jāraksta. Paši varat iedomāties.
Arī mani mati pēdējo dienu laikā ir piedzīvojuši īstu izstādes cienīgu piegājienu. Vjetnamietēm šķiet tie patīk. Vakar vien, kamēr mana vjetnamiešu māsa provēja veikalā jaunās bikses, manus matus līdz to dziļākai struktūrai izpētīja trīs vjetnamietes. Līdzīga situācija atkārtojās nākamajā veikalā, tiesa, tur gan tikai divas nekautrīgas pārdevējas gadījās.

Mana vjetnamiešu “zā ding”*

Pēc divu nedēļu meklējumiem un prātošanas, kur gan apmesties uz ilgāku laiku (apstākļi un likumsakarības šoreiz lai paliek malā), man tika piedāvāta dzīvošana vjetnamiešu ģimenē. Patiesībā organizācijas izsūtītam aicinājumam – savā mājā uzņemt latviešu meiteni – atsaucās divas ģimenes. Iepazīstoties ar pirmās ģimenes meitu un potenciālajiem dzīvošanas apstākļiem, es piekritu palikt pie viņas.
Tagad man ir vjetnamiešu māsa vārdā Giang (izrunā Zan) un vjetnamiešu tēvs vārdā An (izrunā tāpat kā raksta). Savu vjetnamiešu ģimenes otru daļu (māsu un māti), es vēl neesmu satikusi, jo tā dzīvo citā pilsētā. Giang ir studente un šobrīd cenšas apgūt grāmatvedību bakalaura līmenī. Savukārt An strādā Siemens kompānijā. Abi divi ir ļoti draudzīgi, viesmīlīgi un patīkami cilvēki. Esmu jau paspējusi šeit iejusties un maza mājas sajūta arī vienā sirds pusē rodas.
Šīsnedēļas kopīgajās ģimenes vakariņās esmu jau šo to iemācījusies par vjetnamiešu kultūru, savukārt tēvs An ir mēģinājis saprast un uzzināt vairāk kaut ko par mani, uzdodot dažnedažādus jautājumus. Valodas barjeras dēļ mēs gan varam sarunāties tikai ar meitas starpniecību. Taču es šobrīd ļoti cenšos apgūt kaut kādas pamat frāzes vjetnamiešu valodā. Ja jūs zinātu, cik tas ir sarežģīti! Piemēram, vienkāršā jautājumā: “Kā tev iet?” man atliek pateikt nepareizi pēdējo vārdu un es pajautāšu “Kā tev idiot?”. Taču tonālā starpība starp šiem vārdiem ir grūti nosakāma. To spēj atšķirt tikai Giang. Vakar vakarā ar Giang arī runājām un smējāmies par vjetnamiešu mielošanās paradumiem un svētku svinēšanu. Visādus jaukus brīnumus atkal saklausījos. Taču par tiem varbūt citā reizē.

Man Vjetnama iepatīkas arvien vairāk.

* izruna vjetnamiski vārdam ģimene

10.14.2008

Gatavošanās mūsu pirmajai nodarbībai

Paralēli Hanojas un Vjetnamas kultūras iepazīšanai cītīgi ar Nikolu un vjetnamiešu puisi Dong strādājām pie jaunās nodarbības temata izvēles. Jāsaka, ka tematu izdomāt nebija viegli – grūti bija sabalansēt visu trīs līderu intereses, zināšanas un skatījumu par to, kādam tam gala rezultātam būtu jābūt. Taču mazliet pastiepjot deķīti uz vienu un otru pusi nonācām pie tēmas – Does 5 minutes mean 5 minutes for everybody? OR Communication and perception in intercultural teams.
Sapratām, ka jauniešiem ir nepieciešams apzināties, kādi ir pamatnosacījumi veiksmīgam grupas darbam kā tādam un ko tas maina, ja grupā ir kāds internacionālis. Temats nav viegls (to saprotam no projekta jauniešu daudzajiem, precizējošajiem jautājumiem jau tagad), taču domājam, ka izplānotās aktivitātes nodarbības laikā spēs viņiem un citiem atnākušajiem jauniešiem informāciju padarīt uztveramāku un daudz saprotamāku.
Par to kā mums būs gājis ziņošu jaunnedēļ, jo tajā pašā dienā, kad notiek nodarbība, mums būs jāpiedalās arī jauno organizācijas biedru apmācības seminārā. Mums būs jānovada iepazīšanās enerdžaizeris un jāizstāsta savs Vjetnamas kutltūršoka stāsts, kas jauniešiem būs jāatrisina. Būs interesanti!

To give is to live! [Dot nozīmē dzīvot!]

Šī ziņa ir mazliet atskats uz to, ko es ar Nikolu paspēju sadarīt pirms divām nedēļām.
* * *
Pēc dažu dienu aprašanas ar jauno vidi, kurā abas ar Nikolu pēkšņi bijām nonākušas, tikām uzaicinātas piedalīties nodarbībā, kuru pašām tagad un turpmāk būs jāorganizē. Nodarbība tika veltīta tēmai: Gift giving – the art of giving, sharing and caring!
Pirmais iespaids par nodarbību palika ļoti labs. Jāteic jaunieši savu darbiņu paveica profesionāli – loģiski, strukturēti un interesanti pasniegta ideja, cik svarīgi ir otru cilvēku iepriecināt. Pat nepamanīju kā paskrien divas stundas! Tā kā Indigo projekta jaunieši vēlas lauzt pastāvošo viedokli, ka tas ir angļu valodas pulciņš, tad palēnām tiek pasniegti dažādi temati, kur tiek akcentēta arī starpkultūru nozīme. Arī šajā nodarbībā ar lomu spēļu palīdzību tika parādīts, cik nozīmīgi ir izvēlēties dāvanu un piemeklēt to, domājot par kultūru, kuras pārstāvim tā tiek dāvināta. Protams, es manīju dažās vietās pārāk lielas stereotipizācijas, taču apsveicama ir viņu iniciatīva būt pret citām kultūrām vērīgiem.
Šī tikšanās viennozīmīgi uzlika mums lielu atbildību – izdomāt un sagatavot nepilnu divu nedēļu laikā jaunu nodarbību un tematu, kas varētu būt saistoša šiem jauniešiem.

Vjetnama, Hanoja

Hanoja – pilsēta, kas man šajā brīdī saistās ar lielu, īstajai latviešu vasarai piemītošo karstumu, dunoņu, ko rada daudzie (tiešām masveidīgi daudzie) motorolleri uz ielām un tirdzniecība, kas attiecīgi nozīmē, ka visa ikdienas dzīve tiek organizēta uz ielas. Neskaitāmās bodītes, saloni, ielu kafejnīciņas un arī smalkāki restorāni katras lielākas un mazākas ielas garumā ir neatņemama šīs pilsētas sastāvdaļa.

Motorolleru kultūra
Pirms braucu uz Vjetnamu, redzēju plašajā interneta tīmeklī bildes, kurās redzami vjetnamieši uz motorolleriem un lasīju stāstus, ka ielu šķērsot ir īsts izaicinājums. Ziniet, kā ielu šķērsot, es apguvu jau pirmajās dienās un ja vien cilvēks spēj būt prātīgs, uzmanīgs un citreiz veikls, tad ielu pāriet nav problēmu. Vienkārši atsevišķos ceļa posmos vai laikos tas var prasīt vairāk laika, vairāk vērības. Taču motorolleru skaits mani vienkārši pārsteidza. Sapratu, ka to varētu būt daudz, bet ne jau tik masveidīgi daudz. Mašīnas uz ielām? Jā, pāris ir. Taču ar tām braukt nav praktiski. Tās vairāk izskatās kā nomaldījušās govis aitu barā. Ja salīdzina ar Latviju, tad iedomājieties sastrēguma stundu Rīgā. Tur, kur stāv viena mašīna Latvijā, Vjetnamā izvietojušies kādi 6-9 motorolleri. Tik daudz, cik redzam vai neredzam riteņbraucējus vai motorollerus Latvijā, tik te ir mašīnu. To es sapratu pirmajā dienā, kad iekļuvām kādā, nu jau šķiet ikdienišķā, sastrēgumā. Taču šai masveidīgajai motorolleru kultūrai ir rodams arī skaidrojums – mašīnas šeit ir dārgas. Ja gribas lēti, ātri un ērti pārvietoties, tad motorollers ir piemērots.

Pārdod - pērc
Nepārtrauktā pārdošanas un pirkšanas garšas klātbūtne mani noveda pie secinājuma, ka šeit es vēl vairāk izjūtu “pārdošanas propogandu” nekā Latvijā. Taču iespējams tikai tāpēc, ka valodas nezināšanas dēļ, es vairāk lietas uztveru un tulkoju vizuāli. Pie tam nav arī pierasts, ka veikali ir nebeidzamā skaitā un to dažādība vai precīzāk būtu teikt lietu pārdošanas specifika nebeidz pārsteigt, apbrīnot un likt aizdomāties. Galu galā, ja neiet viens bizness, to nomaina cits – ienesīgāks. Tirdzniecības vajadzībām pakārtotas liela daļa ģimeņu māju. Pirmajā stāvā veikals, pārējos stāvos izvietojusies ģimene.
Tirgošanās gan Vjetnamā lielākoties apzīmē arī kaulēšanos par cenu. Tūristiem tā vienmēr ir 2-3 reizes augstāka nekā vietējiem. Taču kaulēšanās ir tāds labs process – abas puses vienkārši apzinās, ka var un ir iespējams dabūt to lietu par lētāku cenu. Ja tirgotājam būs svarīgi, ka nauda nāk, viņš būs ar mieru atdot par zemāku samaksu.

Ir arī problēmas
Šobrīd man acīs ir iekritušas divas “problēmas”. Viena no tām ir piesārņojums, kas rodas daudzo motorolleru darbināšanas rezultātā. Gaiss ir tvanīgs un smags. Debesis ir viena vienīga viegla dūmaka. Dzidri zilas debesis laikam vēl neesmu redzējusi. Piesārņojuma nopietnību vjetnamieši apzinās, taču līdz šim nav izdevies noskaidrot, kas tiek darīts lietas labā, lai to mazinātu.
Otra problēma, ko Hanoja šobrīd piedzīvo (līdzīgi kā viena daļa citu valstu galvaspilsētas), ir pārapdzīvotība. Kā vienā sarunā atzina moto-taksists Toni, tad cilvēku ir daudz par daudz, un tendence šim cilvēku skaitam ir tikai pieaugoša. Taču kā gan tam būtu savādāk, ja Hanoja ir valsts ziemeļu centrs. Attīstītākā pilsēta, kas vilina jaunus ļaudis braukt gan izglītības iegūšanas, gan labāka darba meklēšanas nolūkos. Studenti, ar kuriem nācies runāties, labprāt paliktu savās dzimtajās vietās, taču apzinās, ka te ir lielākas iespējas.
Tāda, lūk, Hanoja. Nebeidzamā mācību stunda.

10.05.2008

Par projektu - Youth Volunteers Club Support

Youth Volunteers Club Support - projekts, kuru īsteno GLEN LATVIA un ASA Programm (Vācijā) stipendiāti Dana Felkere un Nicole Stauf Vjetnamā laika posmā no 2008. gada oktobra līdz decembrim. Projekta mērķis ir palīdzēt Vjetnamas Volunteers Club dalībniekiem organizēt nodarbības un dažādas aktivitātes citiem Vjetnamas studentiem - kluba biedriem, tādējādi stiprinot šo studentu izpratni par starpkultūru atšķirībām un veicinot angļu valodas apguvi.