12.08.2008

Kad vakarā nav ko darīt...

... tad ar Giang piekrītam viņas draudzenes uzaicinājumam doties uz jauniešu mūzikas raidījuma ierakstu vienā no VTV (Vjetnamas Televīzija) studijām. Pēc 2 stundu filmēšanas procesa, es varu teikt - tā bija traki smieklīga pieredze, ko diezin vai Latvijā būtu atļāvusies darīt. Taču, kāpēc lai gan Vjetnamai nepiederētu ieraksts - 08.12.2008. Dana pirmo reizi piedalās televīzijas raidījuma ieraksta tapšanā?! Forši!
Pirmais lielais apmulsuma moments iestājās, kad ieraudzīju, kur mums rezervētas vietas. Pašā pirmajā rindā uz viena no vairākiem podestiem. Taču atviegloti uzelpoju, kad kameras sāka filmēt, jo es nesēdēju to centrā. Līdz ar to vairāk varēju atļauties šķobīties un gorīties. Iesākumā visi izmēģinājām plaudēšanu un "wow!" saucienu, pēc piecām tādām reizēm skaitījāmies gatavi uzņemšanai. Sākumā nebeidzu Giang jautāt, vai nav dota arī instrukcija novilkt ziemas jakas, ko daži vjetnamieši nebija novilkuši. Nea, nekas tāds nebija teikts. Manuprāt, izskatījās amizanti, kad viens sēž kreklā, otrs blakus ziemas jakā.
Pats uzņemšanas process notika gaužām vienkārši - kā sanāca, tā nofilmēja. Pāris reizes tikai materiāls tika pārfilmēts, bet principā nē. Raidījumā miksēta gan dziedāšana, gan sarunas par mūziku. Man vislabāk patika dziedošās sadaļas, jo vismaz mūzikas skaņas man liek tajās ieklausīties un dzīvot līdzi ritmam. Runāšana ir tikai viens liels skaņas juceklis, kas man neko neizsaka.
Vēl viena pārsteidzoša lieta - ieraksta laikā cilvēki vienkārši atļāvās doties prom, nesagaidot noslēgumu. Tā nu beigās sanāca, ka studijā bija palikusi labi ja puse no sākotnējā skaita. Kaut kas manam prātam neaptverams! Es vienkārši iedomājos tos raidījuma vadītājus un mūziķus, kas savā acu priekšā burtiski redz kā sarūk skatītāju rindas. Beigās šķiet no sava darba bija noguruši arī paši darbinieki, kas mēģināja sevi kaut kā izklaidēt. Tad pa ķērienam patrāpījos es. Netālu sēdējām no vienas filmēšanas kameras, kur puisis vienā brīdī Giang saka, ka viens tehniskais darbinieks Buf (saīsinājumā no iesaukas Bufalo) mani sveicina un grib draudzēties. Kad es paraudzījos uz to puisi, viņš manāmi samulsa un pēc brīža zālē vairs nebija redzams. Smieklīgi!
Patiesībā neparasto notikumu virkni es te varētu turpināt un turpināt, bet lai šoreiz iet tikai spilgtākās no tām. Pārējās epizodes atstāju Latvijai.
Tāda nu mana pieredze šeitan. Visnotaļ pozitīvs dienas noslēgums, kas liek man šodien no sirds pasmieties par sevi un savu raibo dzīvi...

Nav komentāru: